Šī planēta ir daudzveidīga un līdz galam neiepazīta – tā saka ne viens vien pētnieks, kura darba kabinets vismaz uz brīdi bijis eksotiskās un tālās vietās, kur nokļūt izdodas retajam. Nenoliedzami polārpētnieki ir šo cilvēku vidū.

Vispirms Islande, tad Grenlande, līdz visbeidzot Antarktīda – šādi īsumā varētu raksturot ceļu, ko pēdējo gadu laikā veicis viens no Latvijas jaunajiem polārpētniekiem Jānis Karušs. Viņš kopā ar savu komandu paveicis ko līdz šim Latvijā nebijušu – aizsācis polārpētniecības tradīciju. Tik tālu mērķēt – tas ir bijis gan drosmīgs solis, gan liela veiksme un, protams, pamatīga gatavošanās, jo Latvijai nav savas bāzes Antarktīdā un arī priekšgājēju, kas dotu padomus jaunajiem ģeologiem nav daudz. Ko tad īsti pēta aukstākajās Zemeslodes vietās un kāpēc mums par to visu ir iemesls runāt ne tajā aukstākajā gadalaikā, stāsta zinātnieku kalendāra “Zināt, tas ir Latvijas dabā” jūlija varonis - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks, ģeoloģijas doktors Jānis Karušs.

Aukstākā vieta pasaulē

Šobrīd vasaras vidū ir grūti iztēloties vietu, kurā cilvēkam rodas fiziskas sāpes no gaisa ieelpošanas īpaši aukstos apstākļos. Mīnus 98 grādi pēc Celsija ir rekords, kas sasniegts Austrumantarktīdas plato, Dienvidpolā, kur īpašās ledus ieplakās, aptuveni trīs metru dziļumā konstatēta šāda temperatūra. Cilvēkam, tas, protams, nozīmē briesmas, jo, ieelpojot gaisu šādos apstākļos, jāuzmanās, lai kakls un plaušas vārda tiešākajā nozīmē nesasaltu.

Taču jāņem vērā tas, ka zinātnieki šos mērījumus guvuši no satelīta ierīcēm, konkrēti mērot Zemes virsmas temperatūru, nevis atmosfēras gaisa temperatūru, kā to parasti dara mērīšanas stacijas uz Zemes. Šādu staciju absolūtais rekords vēl joprojām ir „Vostok”, 1983. gada jūlijā, arīdzan Austrumantakrīdas plato, kad temperatūra nevis virs stacijas, bet gan uz zemes virskārtas sasniedza mīnus 89 grādus.  

Varētu domāt, kāpēc gan ir vērts mērīt temperatūru divos dažādos veidos – gan no satelīta, gan uz zemes. Tas nepieciešams, jo vienā gadījumā iespējams precīzi konstatēt temperatūru interesējošā vietā, bet satelītnovērojumi sniedz informāciju par daudz plašāku teritoriju kopumā. Novērojumi, kas regulāri tiek veikti kopš 2004. gada, apliecina, ka šajā teritorijā viszemākā temperatūra ir jūnija, jūlija un augusta mēnešos, kad dienvidu puslodē ir ziema. Tāpat zinātnieki noskaidrojuši, ka gadījumos, kad dienvidu puslodē konstatēta tik zema temperatūra, gaiss bijis izteikti sauss.

Lai sasniegtu teju mīnus 90 grādu atzīmi, gaisā nevar būt nemazākā mitruma deva, jo citādi tai būtu tendence gaisu sasildīt un tas nesasniegtu tik ievērojamus aukstuma rekordus.

Interesanti, ka planētas aukstuma rekordi nav pārspēti jau labu laiku, un izskatās, ka tas skaidrojams ar augsto oglekļa dioksīda saturu atmosfērā un ūdens tvaiku daudzumu, kas liek gaisam kļūt siltākam arī planētas aukstākajās vietās.