Par atombumbu postošo spēku lasāms vēstures lappusēs un to izmantošana cilvēcei godu nedara. Raidījums Zināmais nezināmajā skaidro, kāpēc kaut kas tāds tika radīts un kā tas notika.

Vispirms Edgara Raginska intervija ar IT speciālistu Raiti Misu par "Manhetenas projekta" cilvēcisko aspektu, projekta attīstību un norisi, kā arī nesen ASV veidoto seriālu "Manhetena", kura darbība risinās 1943. gadā Los Alamosas nacionālajā laboratorijā Ņūmeksikas štatā ASV, vadošiem tālaika zinātniekiem lielā slepenībā radot atombumbu. "Manhetenas projekta" vadītājs Roberts Openhaimers, nolūkojoties pirmās atombumbas izmēģinājumā, izraisīto postījumu iespaidā neviļus atcerējies rindas no hinduistu svēto rakstu fragmenta Bhagavadgītas: " (…) Višnu centās pārliecināt princi veikt viņa pienākumus un, lai iedvestu viņā bijību, pieņēma savu daudzrokaino veidolu un teica – tagad esmu kļuvis par nāvi, pasauļu iznīcinātāju!" Līdzīgas domas droši vien ienāca prātā arī citiem šī Otrā pasaules kara superslepenā projekta dalībniekiem, taču kādēļ tas tika sākts? Kādēļ ASV tik izmisīgi mēģināja izveidot nebijuša spēka ieroci?

Savukārt studijā šo tēmu turpināsim iztirzāt ar LU Ķīmijas fakultātes docentu, LU Cietvielu fizikas institūta vadošo pētnieku Guntaru Vaivaru. Vēl pirms pieciem gadiem informācijas par atombumbas tapšanas vēsturi mūsu rīcībā bija krietni mazāk nekā šodien. Izrādās, ka atombumbas tapšanas vēsture ir arī pilna pārpratumu un kuriozu.

Manhetenas projekts

"Manhetenas projekts" ir Otrā pasaules kara laikā ASV realizēts pētniecisks projekts, kā rezultātā tika radīti pirmie kodolieroči. Projekts aizsākās jau 1939a. gadā, taču drīz vien tas izauga gan finansējuma, gan tajā iesaistīto cilvēku ziņā. Manhetenas projektā bija iesaistīti 130 tūkstoši cilvēku, un tas izmaksāja mūsdienu mērogos 26 miljardus ASV dolāru. Teju 90 procenti no šīs naudas tika izlietoti, lai būvētu rūpnīcas un radītu specifiskos materiālus. Tikai desmitā daļa no šīs naudas bija paredzēta ieroču ražošanai. Zinātniskā pētniecība un materiālu veidošana notika vairāk nekā 30 vietās ASV, Kanādā un Apvienotajā Karalistē

Pirmais kodolizmēģinājums tika veikts 1945. gada 16. jūlijā. Nepilnu mēnesi pirms atombumbu nomešanas Hirosimā un Nagasaki.

Domas zinātnieku vidū pirms pasaulē pirmās atombumbas uzspridzināšanas dalījās. Daži uzskatīja, ka bumba vispār nesprāgs, citi baidījās, ka tā iznīcinās visu Ņūmeksikas štatu. Daudzi bija pārliecināti, ka sprādziena rezultātā aizdegsies atmosfēra un cilvēce ies bojā.
Grūti pateikt, kurš brīdis būtu uzskatāms par atombumbas radīšanas īsto datumu. Jau ap 1900. gadu fiziķi Pjērs un Marija Kirī konstatēja, ka atoma kodols var izdalīt milzīgu enerģijas daudzumu. Viņi zināja, ka kodols sastāv no cieši sablīvētiem neitroniem un protoniem, kurus tur kopā to iekšējo saišu enerģija, un, ja daļiņas atdala citu no citas, tad enerģijas izlāde ir miljoniem reižu lielāka nekā tad, ja vielu sadedzinātu parastā veidā. Saskaldīt atomu izdevās tikai 1932. gadā. Taču šajā skaldīšanas eksperimentā neatbrīvojās tik daudz enerģijas, lai rastos ķēdes reakcija un izšķirošo soli šajā ziņā spēra vācieši Oto Hāns un Fricis Štrasmanis, kuri 1938. gadā atklāja, ka viņi var skaldīt ķīmiskā elementa urāna kodolu.

Tūlīt pēc tam franču fiziķi konstatēja, ka urāna atoma kodola skaldīšanas rezultātā tiek atbrīvoti neitroni. Zinātnieki sāka pētīt, vai "brīvie" neitroni varētu sašķelt blakus esošos urāna atomus, tādā veidā uzsākt eksplozīvu ķēdes reakciju. Dienā, kad sākās Otrais pasaules karš, dāņu fiziķis Nilss Bors publicēja rakstu, kurā teikts, ka ar pietiekamu īpaša urāna izotopa daudzumu varētu atbrīvot neaptverami lielu enerģiju.

Ilgi nebija jāgaida līdz brīdim, kad izcilais fiziķis Roberts Openheimers tika uzaicināts darboties “Manhetenas projektā”. Tolaik viņa rīcībā bija aprēķini par to, cik daudz noteiktā urāna-235 būtu nepieciešams, lai izraisītu postošu ķēdes reakciju.

“Manhetenas projekta” labākos fiziķus un inženierus nometināja speciāli izveidotā kempingā tuksnešainā augstienē Losalamosas pilsētiņas tuvumā Ņūmeksikas tuksnesī. Uz "Manhetenas projekta" sirdi veda tikai viens līkumains, grantēts ceļš. Izolācijā no ārpasaules bija jāaprēķina, cik daudz urāna-235 nepieciešams atombumbai un kādai ir jābūt pašas bumbas konstrukcijai.