Mode diktē savus nosacījumus ļoti daudzās un dažādās jomās. Izņēmums šajā ziņā nav arī sejas apmatojums. Kurš radījis Erkila Puaro leģendārās ūsiņas un kurā brīdī kļuva iecienīti bārddziņa pakalpojumi? Kuru sociālo slāņu pārstāvji drīkstēja nēsāt garas bārdas Senajā Ēģiptē un kāpēc dāmām bija viltus bārdiņas. Sejas apmatojums ir viena no modes vēstures interesantākajām lappusēm un to raidījumā Zināmais nezināmajā pārlapojam kopa ar Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina katedras docenti, modes vēsturnieci Edīti Paruti.

Bārda pirmām kārtām saistās ar austrumu kultūru, kur senos laikos tās nēsātas rotātas ar pērlītēm, zelta stieplītēm un pītas bizēs.

Bārda bija arī brīvības pazīme – Seno Tuvo austrumu reģionā visiem brīvajiem vīriešiem ir garas kuplas bārdas.

Bārdai piešķīra lielāku nozīmi laikā, kad frizūras ir sekundāras.

Senajā Romā bārddziņa pakalpojumi piedzīvoja savus ziedu laikus. Frizētavās, kur arī sniedza bārddziņa pakalpojumus, bija ierasts pavadīt augas dienas. Tā bija kā tikšanās vieta. Ja tikai trīs stundas pavadīja šajā sabiedriskajā vietā, uzskatīja, ka cilvēks nepieklājīgi maz rūpējas par sevi.

Bārdu popularitāte atkal auga agrajos viduslaikos. Krustneši no krusta kariem atgriezās ar garām bārdām. Tas kļuva par modernu paradumu un atgādināja par kaujās rūdītu varoni. Garīdznieki bija pret to.

17. gadsimta sākumā kļūst populāras kavalieru ūsas – uzskrullētas ūsas.

19. gadsimtā radoši cilvēki aizrāvās ar bārdu stilizāciju, lai parādītu, ka viņš ir radošs indivīds. Arī Latvijā jaunlatviešu kustības pārstāvji ir izcēlušies ar iespaidīgām bārdām.

19. gadsimtā daudzu banku ierēdņiem neļāva nesāt bārdas, jo viņi izskatītos pārāk radoši.

Bārdas mūsdienās daļēji atgādina 16. gs. sākumu, daļēji arī 19. gs. 60. gadus. Daudz ir Džuzepes Garibaldi bārdas un ūsu modes sekotāju.