Cilvēku izsenis ir saistījusi senču dzīve. Ne tikai kaujas un kari, politiskās varas un kultūras paradigmu maiņas, bet arī cilvēku sadzīve - ēšanas paradumi, darba dzīve, slimības un nāves cēloņi, sociālā kārtība un tradīcijas. Arheoloģiskie izrakumi var daudz pastāstīt par cilvēku dzīves kvalitāti, paradumiem, uzturu un darbu, kā arī slimībām un nāves iemesliem senatnē. To izzināt palīdz arheoloģijas apakšnozare – bioarheoloģija. Tā savulaik ļāvusi pasaulei uzzināt, piemēram, piecus tūkstošus gadus vecā ledus vīra Otzi nāves iemeslu vai attēlot to, kādi varēja būt Kleopatras sejas vaibsti. Tā ļauj cilvēcei iepazīt tuvāk tos procesus, par kuriem ne vienmēr liecības var atrast vēstures avotos. Par bioarheoloģiskajiem pētījumiem Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa un vēsturnieks, arheologs, profesors Andrejs Vasks.

Mēris – viens no biežākajiem nāves cēloņiem viduslaikos

1660. gadā, kad Bauskā plosījās mēra epidēmija, tikai viena mēneša  laikā apbedīja 227 mēra upuru. Par to kā savulaik šī sērga izplatījās Latvijā un kā senatnē ar to cīnījās, stāsta Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja  Medicīnas vēstures izpētes un ekspozīciju  darba nodaļas vadītājs Mārtiņš Vesperis.

"Sabiedrībā un ārstu vidē valdīja uzskats, ka mēris ir slimība, kas izplatījās pēc dažādām pazīmēm - viena no tām, kad putni aizlido projām, un atgriežas tikai tad, kad mēris beidzas.

Vēl viena pazīme, ka mēris izplatās no smirgīda gaisa, ja kaut kur ir bijusi zemestrīce, tad no plaisām iznāk garaiņi, kas mēri var izplatīt. Protams, netikls dzīvesveids, amorāls dzīvesveids. Atcerēsimies, ka viduslaikos cilvēki ir ļoti reliģiozi un visi priekšstati ir savienojušies ar reliģiju un tas nav nodalāms," skaidro Mārtiņš Vesperis.

„Pirmā lielākā epidēmija, kura ieradusies reizē ar badu, rakstos minēta 1211. gadā. No Turaidas apvidus sērga izplatījusies pa visu Latviju. Turpmākajos piecos gadsimtos mēris Baltijā ir plosījies bieži. Kāda plaša sērga atkal kopā ar badu un neražu bijusi 1315. un divos turamākajos gadus, kad nomiris tik daudz cilvēku, ka nav bijis, kas apstrādā laukus.  Noteiktāki dati par slimības raksturu minēti 1351. gadā, kad pētnieki vairs nešaubās, ka Baltijā ieradies īstais mēris. Šajā epidēmijā sevišķi cieta Rīga. Sērgas galvenās pazīmes bija asins spļaušana, durstīgas sāpes zem lāpstiņām un kakla dziedzeru piepampums,” tā par mēra izplatību Latvijas teritorijā savā grāmatā „Dodot gaismu sadegu” raksta  medicīnas vēsturnieks profesors Arnis Vīksna.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka galvenie šīs slimības izplatītāji  ir  peles un žurkas, taču kā nesen šajā pašā raidījumā stāstīja kolēģēs, tad Oslo universitātes pētnieku komandas jaunākais pētījums norāda - visticamāk žurkas esam vainojuši velti un mēra pandēmijas iemesli meklējami cilvēka utīs un blusās.

"Mēris bieži parādās ar karu," norāda Mārtiņš Vesperis. Lielā Ziemeļu kara laikā 18. gadsimtā Latvijā plosās Lielā mēra epidēmija, kas kulmināciju sasniedz 1710. gadā. Uzskata, ka Latvija zaudēja vismaz divas trešadaļas iedzīvotāju."

Saikne starp kristietības ienākšanu Islandē un vulkāna izvirdumu

Kembridžas universitātes zinātnieki un viduslaiku vēsturnieki, pētot ledājus un koku gredzenus, secinājuši, ka ap 9. gadsimtu – laiku, kad pirmie ķelti un vikingi nonāca skarbajā salā, Islandes dienvidu daļā novērots masīvs vulkāna izvirdums. Vienlaikus, islandiešu slavenākā viduslaiku poēma, kurā pieminēta pagānu dievu nāve un jaunā viendievības laikmeta sākšanās, šo procesu saista ar milzīgu vulkāna izvirdumu. Pētnieki domā, ka šis izvirdums kalpojis kā mudinājums salas ļaudīm pievērsties kristietībai, norādot, ka pagānu dievu laiki beigušies un izvirduma radītā nāve, bads, aukstās vasaras un sliktās ražas tika saistītas ar jaunas reliģijas aizsākšanos salā.

Eldgjas vulkāna izvirdums 10. gadsimtā ir ievērojams ar savu pamatīgo lavas plūdumu, kas ir diezgan raksturīgi Islandes vulkāniem. Līdzīga veida vulkāna izvirdums notika arī nesenajā pagātnē, kad 2015. gadā Islandes vulkāna pelni un daļiņas tika atrastas pat 1400 km attālumā no pašas salas.

Pētot, cik spēcīgs varēja būt vulkāna izvirdums laikā, kad to pieredzēja ķelti un vikingi, secināts, ka lava tolaik varēja sasniegt apmēram 20 kubikkilometrus. Salīdzinājumam var teikt, ka ar to pietiktu, lai nosegtu visu Lielbritānijas teritoriju.

Datus par šo apjomu zinātnieki ieguva pētot Grenlandes ledus fragmentus, kas satur ieslēgumus no Eldgjas vulkāna. Analizējot datus arī secināts, ka izvirdums notika ap 939. gada pavasarī un ilga līdz pat 940. gada rudenim. Interesanti, ka šie dati rod apstiprinājumu arī dažādos rakstu avotos, piemēram, īru, vācu un itāļu hronikās ir pieminēti notikumi, kad minētajā laika posmā ļaudis novērojuši neierasti sarkanu un dūmakainu sauli. Skaidrs, ka tāda mēroga vulkanu izvirdums ietekmēja to, kas notiek gaisā tālu aiz Islandes robežām.

Nav nekāds brīnums arī par to, kāpēc 940. gada vasara bija viena no aukstākajām pēdējo 1500 gadu laikā. Tolaik ievērojami samazinājās saules gaisma, kas sasniedza zemes virskārtu un temperatūra vidēji pazeminājās par 2 grādiem.

Pētniekus ir pārsteidzis tas, kādas atskaņas šiem notikumiem bija rodamas tā laika sabiedrībā – par garām, grūtām ziemām un sausām vasarām var lasīt dažādās hronikās, kas atrodamas kā Ziemeļeiropā, tā Ziemeļķīnā. Tie bija bada gadi, kas skāra cilvēkus visā pasaulē. Bet pašā Islandē, saskaņā ar pētnieku teikto, šo notikumu iemūžināja poēmā, ko nodeva no paaudzes paaudzē, tādējādi atgādinot par notikumiem, kas norisinās laikā, kad, tēlaini izsakoties, no skatuves noiet pagānu dievi. Neļaujot aizmirst par šiem notikumiem, islandieši tika mudināti ātrāk pieņemt tā laikā kristietības idejas.

Vairāk par to varat lasīt www.sciencedaily.com.