Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms Zanes Lāces sižets par briežiem Latvijas dabā. Cīņas ar ragiem, skaļa baurošana - ir tā redzamākā briežu dzīves daļa, ko mēs varam novērot rudeņos Latvijas dabā. Bet, vai ir zināms, kā šie dzīvnieki ienākuši Latvijas teritorijā un kā tie izmanto ragus barības ieguvei? Staltbriežu dzīvi palīdz iepazīt akciju sabiedrības "Latvijas Valsts meži" Rietumu iecirkņa vadītājs Mārcis Pavlovičs.

Savukārt studijā kopā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošo pētnieku Jāni Ozoliņu sarunāsimies par svarīgākajām atziņām, kas gūtas 9. Baltijas terioloģijas (zinātnes, kas pēta tieši zīdītājus) konferencē, kurā diskutēja par daudziem aktuālajiem jautājumiem, tajā skaitā par lielo zīdītāju - plēsēju un pārnadžu – pētījumu rezultātiem Baltijas reģionā. Ko ģenētika mums vairāk var apstāstīt par vilkiem, aļņiem, mežacūkām un lūšiem, tie ie ir tikai daži no jautājumiem, kas nonākuši pētnieku lokā.

Pekars, arī pārnadzis

Vai zināt, kas ir pekari? Šo dzīvnieku droši vien esat redzējuši zoodārzā, un tas ir līdzīgs mežacūkai. Tiesa, zinātāji uzreiz varētu aizrādīt, ka pekariem ar cūkām nemaz nav tik daudz kopīga - pekarus mēdz saukt arī par muskuscūkām vai Meksikas cūkām, lai gan pekariem un cūkām ir daudz anatomisku un fizioloģisku atšķirību.

Pekari ir viena no svarīgākajām medījamo dzīvnieku sugām Arizonā. Teksasā, piemēram, medību sezonā nošauj vairāk kā 20 tūkstošus apkakles pekaru. Un ne jau velti - Arizonas pilsētās apkakles pekari kaitē puķkopjiem, viņi izrokot un apēdot tulpju sīpolus. Pekari spēj dzīvot ļoti dažādā vidē: tie apdzīvo abus Amerikas kontinentus no ASV dienvidu štatiem līdz pat Argentīnas ziemeļdaļai. Pekari spēj pielāgoties visdažādākajiem dzīves apstākļiem un apdzīvo visdažādākos biotopus, tostarp mežus, sausos tropu mežus, tropu lietusmežus, stepes un tuksnešus.

Pekari labi jūtas arī cilvēka mītņu tuvumā, kur labprāt barojas ar atkritumiem. Neparasta īpatnība ir pekaru – tropu sugas – spēja izdzīvot arī vidē, kur naktīs temperatūra pazeminās pat līdz 0 grādiem pēc Celsija un viņiem nav šķērslis arī ziemā uzsnigusī sniega sega.

Atkarībā no dzīves vietas, pekari izvēlas sev tīkamākās maltītes – šie cūkām šķietami līdzīgie dzīvnieki ēd saknes, bumbuļus, augļus, sēklas, zaļo augu ēdamās daļas, sēnes, kukaiņus, zivis, vardes, olas, čūskas. Pekariem nekaitē pat klaburčūsku inde. Centrālajā un Dienvidamerikā pekari barojas ar vismaz 128 augu sugu augļiem. Tropu mežos barībā dominē palmu augļi, sīki mugurkaulnieki un bezmugurkaulnieki. Savukārt tuksnešos pekaru barībā dominē eksotiskās agaves.

Pekari ir ļoti sabiedriski un dzīvo grupās. Tās var būt skaitliski dažādas - sākot no sešiem līdz pat 30 dzīvniekiem. Baros viņi orientējas ne tikai ar skaņu signāliem, bet arī smaržas palīdzību. Ar spēcīgo muskusu pekari iezīmē gan koku stumbrus un akmeņus, gan arī cits citu. Pekaru barā vairojas tikai bara dominējošais tēviņš. Pārējie tēviņi drīkst dzīvot barā, bet nedrīkst tuvoties mātītēm. Pekariem nav noteiktas vairošanās sezonas, piedzimstot mazuļi sver apmēram 500–900 gramus un tūlīt arī spēj sekot mātei. Interesanti, ka uz dzemdību laiku mātīte atstāj baru, lai pasargātu jaundzimušo no apēšanas. Nākamajā dienā pēc dzemdībām māte atgriežas barā, bet mazuļiem drīkst tuvoties vienīgi to vecākās māsas, kas nereti piedalās mazuļu kopšanā. Pekaru dzīves ilgums var sasniegt 24 gadus, tiesa šis rekords ir reģistrēts nebrīvē. Galvenie pekaru dabiskie ienaidnieki ir koijoti, pumas, jaguāri un meža kaķi. Pekari ir kļuvuši par sugu, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.