Ja vien Latvijas senākie un lielākie koki spētu runāt, tie mums varētu kalpot par izciliem vēstures avotiem, piemēram, Kārklu priede, kas ir 450 gadus veca un ir Latvijas vecākais koks. Šādiem rekordistiem šogad īpašs gods izrādīts, jo Latvijas Dabas fonds dižkokus pasludinājis par gada dzīvotni. Dižkoki ir ne tikai teju vēsturiski dabas objekti, kas godājami jau savu ievērojamo apmēru dēļ, bet arī ļoti būtiski citām dzīvām būtnēm, piemēram, kukaiņiem. Zinām, ka to ir daudz, taču eksperti norāda - nekopjot tos, laika gaitā dižkoku skaits krietni samazināsies. Kas nosaka, ka koks ir pieskaitāms pie dižkokiem, kādi ir Latvijas varenākie dižkoki un kādas ir šo koku izredzes dzīvot vēl ilgi līdzās mūsu saimniekošanas praksēm, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza vadītājs Andrejs Svilāns, dižkoku eksperts, Dabas retumu krātuves pārstāvis Māris Zeltiņš un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols.

Koku vairošanās stratēģijas

Ozolzīles un skabāržu rieksti dīgst, cik vien iespējams ātri, lai vairs nebūtu tik pievilcīgi zālēdāju acīs, un tā kā cits dīgšanas laiks nav plānots, sēklām nav ilgstošas aizsardzības stratēģijas pret sēnēm un baktērijām, miegamices, kas dīgšanu nokavē un vēl vasarā guļ uz augsnes, līdz nākamajam pavasarim satrūd. Statistika liecina, ka katrs koks izaudzina tieši vienu pēcteci, kas ieņems tā vietu, tā grāmatā “Koku slepenā dzīve”raksta vācu mežzinis Pēteris Vollēbens.

Kādas stratēģijas evolūcijas gaitā izstrādājušas dažādas koku sugas, lai nodrošinātu savu pēctecību. Vai koki palīdz cits citam augt? Kuri koki aug visātrāk un kuri vislēnāk veic savu ceļu, stāsta bioloģijas doktore, Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētniece Daina Roze.

Koku spēja pielāgoties ļoti ekstremāliem laika apstākļiem

Kamēr Floridā neraksturīgā aukstuma dēļ no kokiem krīt iguānas un lielā aukstuma dēļ ASV dzīvību zaudējuši deviņpadsmit cilvēki, daudzviet citur pasaulē aukstums un ledains vējš ir ikdiena, kas jāiztur ne tikai cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī kokiem. Lai arī spēcīgas sniega vētras nereti apdraud cilvēkus un infrastruktūru tieši lūztošu koku dēļ, pētniekus interesē - kā paši koki pārcieš ekstrēmos laika apstākļus ilgtermiņā.

Lai to noskaidrotu, pētnieki veikuši eksperimentu, kurā speciāli ar ūdeni noteiktā temperatūrā apsmidzinājuši kokus, radot uz tiem sniegu un ledu. Veicot eksperimentu, vairākas stundas zinātniekiem izdevies simulēt tos apstākļus, kādi kokus piemeklē spēcīga sala laikā.

Tā kā mainoties klimatam, sala periodi noteiktas teritorijas var piemeklēt biežāk, šim eksperimentam ir būtiska nozīme un tas varētu palīdzēt saprast, kā nākotnē varētu mainīties mežu ekosistēmas spēja piemēroties mainīgajiem vides apstākļiem. Eksperiments ir veikts Ņūhempšīras štatā Amerikas Savienotajās valstīs vairāk nekā 300 hektāru lielā meža teritorijā. Mainot izsmidzinātā ūdens daudzumu, pētnieki radīja apstākļus, kas ir ekvivalenti vieglam apsarmojumam, vidējām apledojumam un ļoti ievērojamai ledus kārtai uz koku zariem. Noskaidrots, ka viegls apledojums ir kokiem labvēlīgs un tas veicina zaru augšanu. Tāpat arī pētnieki analizējuši oglekļa daudzumu kokos atkarībā no to sedzošās ledus segas biezuma. Pētījums noslēgsies nākamajā gadā, kad tiks salīdzināti dati, kas iegūti no eksperimentā iekļautajiem kokiem un dabiskiem mežiem.

Pētnieki, kas veic šo eksperimentu dažādas ar koku uzvedību saistītas simulācijas ir veikuši jau desmitiem gadu, pētot gan meža paskābināšanās procesus, gan meža ugunsgrēkus.