Pēdējā nedēļa mainījusi zinātnes gaitu - apstiprinājusies Alberta Einšteina teorija par gravitācijas viļņu eksistenci. Šī fenomena novērošana tiek pielīdzināta Higsa bozona jeb tā sauktās Dieva daļiņas atklāšanai un tiek saukta par vienu no nozīmīgākajiem sasniegumiem pēdējos gadu desmitos. Einšteina teorija ir pārvērtusies realitātē - tā zinātnieku atrastos pierādījumus gravitācijas viļņiem komentē fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs. Raidījumā Zināmais nezināmajā Vjačeslavs Kaščejevs stāsta, kas ir gravitācijas viļņi, kā tos atklāja un kā šis atklājums mainīs zinātnes un sabiedrības dzīvi.

Gravitācijas viļņi ir viļņošanās laikā un telpā. Iedomājies, ka visums ir milzīgs gumijas audums. Lietas, kurām ir masa, ir ieliekušas šo gumijas audumu līdzīgi kā boulinga bumba, kas iemesta batutā. Jo lielāka masa, jo vairāk visums tiek ieliekts un gravitācijas ietekmē deformēts. Piemēram, zeme riņķo ap sauli tāpēc, ka saule ir ļoti masīva, radot lielu deformāciju telpā ap to. Viss, kam ir masa un/vai enerģija, var radīt gravitācijas viļņus. Ja mēs sāktu dejot griežoties elkoņos, arī mēs izsauktu viļņošanos laikā un telpā, tā tikai būtu ļoti niecīga.

Sadzirdētos gravitācijas viļņus radīja kosmiskā katastrofa pirms 1,3 miljardiem gadu, kuras enerģētiskais mērogs pārsniedz jebkādu citu līdz šim reģistrēto fizikālo procesu, izņemot lielo sprādzienu.

Gravitācijas viļņi rodas, kad visums piedzīvo kādu grandiozu notikumu, piemēram, kad eksplodē zvaigzne vai saduras divi melnie caurumi. Gravitācijas viļņi izplatās visumā ar gaismas ātrumu, pa ceļam saspiežot un izstiepjot laiktelpu. Šādu viļņu eksistenci jau pirms simt gadiem savā relativitātes teorijā bija paredzējis Alberts Einšteins. Taču viņš apšaubīja, ka kādreiz cilvēki spēs radīt pietiekami jūtīgas mērierīces, lai gravitācijas viļņus fiksētu. Šajā ziņā viņš kļūdījās. Pērnā gada 14. septembrī divās ASV laboratorijās sarežģītas un ilgi veidotas ierīces – lāzera interferometri – fiksēja gravitācijas viļņus. Šos konkrētos izraisījusi divu melno caurumu sadursme pirms 1,3 miljoniem gadu.

Jau Einšteins savā relativitātes teorijā paredzēja gravitācijas viļņus

Einšteins viennozīmīgi ir viens no zināmākajiem fiziķiem pasaulē. Mēs uzaugām ar viņa teorijām un viņa fotogrāfiju mācību grāmatās – sirms vīrs, izspūrušiem matiem, kurš rāda mēli. Sava mūža laikā Alberts Einšteins uzrakstījis vairākus simtus zinātnisku publikāciju, vairāk nekā 15 grāmatas un ar savām teorijām mainījis to, kā mēs skatāmies uz pasauli. Daudzi uzskata, ka Einšteins bija pelnījis Nobela prēmiju par vairākām, ja ne visām, savām teorijām, tomēr ir ieguvis tikai vienu. 1921. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju fizikā par fotoelektriskā efekta atklāšanu.

Einšteins ir arī  viens no citētākajiem zinātniekiem, reiz viņš teicis, ka īsta inteliģences pazīme ir nevis zināšanas, bet gan iztēle. Tā arī viņš ir darbojies zinātnē, negaidot, ka uz galvas uzkritīs ābols, bet gan iedomājoties dažādas situācijas. Zinānāmākais Einšteina darbs ir vispārīgās relativitātes teorija, kas nesen svinēja savu simtgadi. Pirmo reizi viņa teoriju pārbaudīja jau 1919. gadā.

Einšteins vēsturē ir palicis ne tikai ar saviem atklājumiem fizikā, interesanto lekciju pasniegšanas veidu un ārējo izskatu. Slavena ir arī viņa humora izjūta. Reiz, kad kāds viņam lūdzis izskaidrot relativitātes teoriju, zinātnieks atbildējis: “Uzliec roku uz karstas plīts un minūte liksies kā stunda. Sarunājies ar skaistu sievieti un stunda liksies kā minūte. Tā ir relativitāte.”

Kāds bija Einšteins un cik viegli viņa teorijas uztvēra pirms gadsimta? Par Einšteina dzīvi zinātnē stāsta fiziķis Mārcis Auziņš.