Lieli un graciozi – gulbji ir neatņemama Latvijas ūdenstilpņu sastāvdaļa. Taču izrādās, ka paugurknābja gulbji Latvijā ir sastopami tikai no 20. gadsimta sākuma. Nav pagājuši ne simts gadi, bet bez gulbjiem nav iedomājamas mūsu ūdenstilpes. No kurienes gulbji atceļojoši pie mums, kādi pētījumi par gulbjiem veikti Latvijā, vai viņi tiešām ir monogāmas būtnes un kāpēc gulbji ar saviem kakliem un knābjiem "taisa sirsniņu", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko.

 „Bez iemesla gulbi nekad neuzbrūk," norāda Dmitrijs Boiko. „Galvenais ierocis – sitiens ar spārnu. To var salīdzināt ar cilvēka sitienu ar elkoni.”

Viņš neiesaka glaudīt gulbjus, arī nevajadzētu barot. Tāpat Dmitrijs Boiko norāda, ka esot gulbju tuvumā jāpieskata bērni. Gulbim nepatīk straujas kustības. Ja bērns strauji pieskries pie gulbja, putns daudz nedomās un uzreiz aizsargāsies.

Gulbju dzimtene ir pie Kaspijas jūras, bet turīgi cilvēki arī ziemeļu zemēs gulbjus turēja parka dīķos, savukārt pa ziemu iekštelpās. Viena no teorijām ir, ka cits pēc cita tie aizmukuši no nebrīves.