Kamēr Rīgā pilnā sparā rit Eiropas Planetāro zinātņu kongress, pulcējot ap 800 pasaules vadošo planetāro zinātnieku, arī raidījumā Zināmais nezināmajā turpinām izzināt visumu mums apkārt. Raidījumā sākumā aktuālais no Eiropas Planetāro zinātņu kongresa.

Šodien īpašu uzmanību pievēršam tematam, kam ar aizrautību seko līdzi ikviens kosmosa entuziasts - astronautu dzīvei starptautiskajā kosmosa stacijā. Septembra sākumā 57 gadus vecā un jau astoņās misijās bijusī astronaute Pegija Vitsone sasniedza pasaules rekordu - 665 dienas ir visilgākais laiks, kas jebkad pavadīts Starptautiskajā kosmosa stacijā. Atgriežoties mājup uz Zemes, astronaute vairāk par visu vēlējās picu un tualeti ar iespēju nolaist ūdeni, bet atzina, ka vienmēr ilgosies pēc atgriešanās kosmiskajā stacijā, jo viņai pietrūks skata uz Zemi no augšas. Turpretim aizvadītajā gadā rekordu par visilgāko misiju stacijā sasniedza Skots Kellijs, kurš tur aizvadīja nepilnu gadu. Šie rekordi liek domāt ne tikai par to, cik labi cilvēks spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem, bet arī par to, cik nopietna sagatavošanās un sarežģīta ir dzīve 400 kilometru augstumā, kur nav iespējas iziet ārā pastaigāties, kur sakari ar tuviniekiem ir tikai virtuāli, bet ikdienišķas darbības kā duša, tualetes apmeklējums vai ēšana ikreiz ir piedzīvojums. Par dzīvi Starptautiskajā Kosmosa stacijā raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns.

"Dodoties kosmosā šodien svarīgākais pieredze, mentāla un psiholoģiskā stabilitāte, to vērtē augstāk. Kļūdas nevar pieļaut. Fiziskās sagatavotības prasības vairs nav galvenais," stāsta Ints Ķešāns.

Kosmosa stacijā tāpat kā uz zemes ir darba dienas un brīvdienas. Ir arī darba laiks. Nomoda laiks no 6 rītā, līdz 9.30 vakarā kosmosa stacijā ir saplānots ar piecu minūšu intervālu. Uz zemes 50 cilvēki to veic. Lielākā daļa šī laika ir aizņemti ar eksperimentiem, ar stacijas uzturēšanu. Vakarā ir apmēram pusotra stunda ilga laika, bet darbi mēdz ievilkties, citiem ir vaļasprieki. Ir brīvdienas, bet sestdienā ir uzkopšanas darbi, nav jāmazgā sienas, bet bargaks veidojas un ir ko darīt.

Jāņem vērā bezsvara stāvoklis. Spuldzīti nomainīt kosmosa stacijā – tas ir divu cilvēku uzdevums! Abiem jābūt brillēm, viens stāv ar ieslēgtu putekļu sūcēju blakus, ja nu kas, otrs uzmanīgi maina spuldzīti.

Visā kosmosa stacijā un jo sevišķi atsevišķās kosmonautu kabīnēs, kur viņi guļ, jābūt labai ventilācijai. Stāsta, ka amerikāņu pusē ventilācija ir labāka, bet krievu kabīnēm ir iluminatori, var paskatīties ārā.

Eksperiments astoņu mēnešu garumā, gatavojoties misijai uz Marsa

Kosmosa izpēte straujiem soļiem tuvojas cilvēka misijai uz Marsa, taču, lai cilvēks tuvākajās desmitgadēs patiesi spertu kāju uz Sarkanās planētas, vēl jāpaveic daudz sagatavošanās darbu, tostarp, jāpārliecinās par cilvēka psiholoģiskajām spējām uzturēties tik ekstrēmos apstākļos ilgā laika posmā.

Lai uzzinātu, kādas psiholoģiskas problēmas varētu piedzīvot cilvēki atrodoties uz Marsa, NASA veica eksperimentu. Astoņus mēnešus pilnīgā izolācijā Havaju vulkānā tika izmitināti seši cilvēki, kuriem bija jāatdarina dzīve, kāda tā būtu misijā uz Marsa. Aizvadītās nedēļas beigās eksperimenta dalībnieki atgriezušies civilizācijā un pirmais eksperimenta dalībnieku lūgums bija svaigi augļi un dārzeņi, mājās gatavots ēdiens, jo astoņu mēnešu ilgajā eksperimentā bija jāpārtiek no sasaldētiem un konservētiem produktiem.

Eksperimentā piedalījās četri vīrieši un divas sievietes un astoņu mēnešu laikā, ko viņi pavadīja izolētībā Havaju salās, viņu saziņa ar ārpasauli tika imitēta apstākļiem, kādi tie būtu uz Marsa - proti, signāla aizture bija 20 minūtes – tieši tik ilgi, cik signāls ceļotu no Marsa uz Zemi. Tāpat ar īpašu sensoru palīdzību tika novērotas eksperimenta dalībnieku garastāvokļa izmaiņas, dzīvojot 11 kvadrātmetru lielā teritorijā, un tas, cik lielā atstatumā viņi uzturējās viens no otra.

Lai saprastu, kāda atmosfēra valda dalībnieku starpā, mērierīces fiksēja arī viņu balss skaļumu, tā nosakot, vai viņu vidū ir uzvirmojuši strīdi vai varbūt cilvēki ir noslēgušies un izvairās viens no otra.

Šis eksperiments ir daļa no pētījuma, kurā zinātnieki cenšas noskaidrot ko vairāk par psiholoģiskajiem aspektiem, ar ko nāktos saskarties astronautiem  ilgtermiņa kosmosa misijās. Iegūtie dati palīdzēs NASA izstrādāt labākus kritērijus Marsa ekspedīcijas apkalpes atlasei darbam uz sarkanās planētas, kuras ilgums paredzēts divi līdz trīs gadi. Ir idejas, ka cilvēku sūtīt uz Marsu varētu jau ap 2030. gadu.

Simulētā Marsa ekspedīcijas apkalpe arī spēlēja dažādas spēles, kurās tika mērītas viņu sadarbības spējas un stresa līmenis.

Dzīve astoņus mēnešus noslēgtībā, izpildot noteiktus uzdevumus un darbības, varētu būt gana grūta un nomācoša, tāpēc eksperimenta dalībniekiem bija iespēja arī likt lietā virtuālās realitātes rīkus un uz brīdi aizmukt no realitātes, meklējot patvērumu tropiskās, saulainās pludmalēs vai citās sev ierastās ainavās.

Savas sajūtas visi seši dalībnieki arī fiksēja dienasgrāmatas ierakstos un tos sīkāk analizējot, pētniekiem būs iespēja izdarīt vēl pilnīgākus secinājumus par to, kā šādos apstākļos cilvēki jūtas, ar kādām problēmām saskaras un kā spēj risināt krīzes situācijas.