Nav noslēpums, ka Otrā pasaules kara laika ķīmisko ieroču arsenāls vēl joprojām glabājas Baltijas jūrā. Tomēr nav skaidrības, kur tieši šie ieroči ir nogremdēti, kādā stāvoklī tie ir šobrīd, vairāk nekā 70 gadus pēc to nokļūšanas dzelmē. Nav arī skaidrs, ko ar tiem darīt un kā būtu videi drošāk - ieročus atstāt "iekonservētus" jūrā vai celt ārā. Raidījuma Zināmais nezināmajā studijā par Baltijas jūrā nogremdētajiem ieročiem diskutē atvaļinātais NBS virsnieks, analītiķis Ģirts Ozoliņš, Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadošais pētnieks Juris Aigars un Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme.

Tā kā ķīmiskie ieroči ir joma, kuras izpētē iesaistītas ļoti dažādu jomu eksperti, sākot no jūras biologiem un ģeologiem līdz pat aizsardzības un drošības dienestiem, Ģeoloģijas zinātņu doktors, LU profesors Valdis Segliņš, kurš savulaik pētījis, kas notiek Baltijas jūras piekrastē uz dienvidiem no Liepājas, norāda, ka Baltijas jūrā ir nogremdēti salīdzinoši maz ieroču un tiem ir droši, respektīvi, nav pieejami cilvēkiem, kurus vada slikti nodomi. Turklāt Baltijas jūrā nogremdētie ieroči ir labi dokumentēti. Ja izdomātu šos ieročus no jūras izcelt, lielākais risks ir saistīts tieši ar pašu apcelšanu. Tiek arī meklēti ceļi, kā šo ieroču bīstamību mazināt turpat, jūras dziļumā.

Ķīmiskie ieroči

Ķīmiskie ieroči -  tik daudz minēts vārdu salikums, bet kādas ir tās ķīmiskās vielas, kas tiek izmantotas dažādu konfliktu gadījumā? Ķīmisko ieroču tautas  nosaukums ir "nabagu atomieroči". Tās ir vielas, ko iegūt ir vieglāk nekā kodolieročus, bet tās spēj nogalināt tūkstošiem cilvēku.

Viens no ķīmiskajiem ieročiem ir labi zināmais elements hlors. Tā ir iedzeltena gāze bez smakas. Hlors ir tā saucamais plaušu aģents, kas nozīmē, ka tas ir letāls to ieelpojot. Tas panāk, ka plaušas piepildās ar organisma paša izdalītu šķidrumu un cilvēks nosmok. Vēl nesenā pagātnē hlora bumbas tika lietotas Irākā un, iespējams, arī Sīrijā. 

Hloram, lai kļūtu par bīstamu ieroci, nav jāveido īpaši savienojumi. Savu darbu tas paveic arī viens, pateicoties savām aktīvajām īpašībām. Līdzīgi spētu darboties arī fluors un broms, taču šīs vielas ir pārāk aktīvas un spēj reaģēt ar visu apkārt esošo  - tas ķīmisko ieroču arsenālam īsti neder. Līdzīgi hloram uz plaušām iedarbojas arī nedegošā, viegli šķīstošā un indīgā gāze fosgēns. Tas veidojas, ja deg hloru saturošas organiskās vielas. Fosgēnu kā ķīmisko ieroci izmantoja Pirmā pasaules kara laikā.

Vēl viena viela šo bīstamo ieroču sarakstā ir zarīns. Tā ir gāzveida viela bez krāsas un garšas, taču tā iedarbojas uz nervu šūnām, tās paralizējot. Tā kā neironi organismā ir signālu pārnesēji, tad to paralīzei ir smagas sekas. Iestājoties paralīzei, cilvēks nav spējīgs pakustināt plaušas un nosmok.

Zarīns pirmo reizi tika sintezēts 1938. gadā Vācijā. Vēlākos gados šo vielu lietoja Irānas - Irākas karā. Zarīns izpelnījās plašāku „slavu” arī 2013. gadā Sīrijā, kur to izmantoja nemiernieki, nogalinot vairākus tūkstošus civiliedzīvotāju.

Nāvējoša viela ir arī iprīts jeb sēra sinepes. Arī šī viela ir bez krāsas un smaržas, taču parasti piemaisījumu dēļ tā iegūst dzeltenu krāsu un sinepju aromātu. Šī viela rada lielus uzblīdumus uz sejas, acīs, plaušās un citās ķermeņa vietās. Iprīts spēj nonāvēt, jo ir ļoti spēcīgs kancerogēns, kas bojā DNS struktūru. Iprīts līdzīgi kā hlors ir viens no senākajiem ķīmiskajiem ieročiem, un tā ražošanu uzsāka jau 1916. gadā vācu armijā. Lai sintezētu šo ķīmisko ieroci, pietiek pat ar vidēji attīstītu laboratoriju.

Indīgākais zināmais ķīmiskais ierocis ir nervus ietekmējošā viela, kas pazīstama ar nosaukumu VX. Tā darbojas līdzīgi zarīna gāzei, tikai šī viela nenogalina paralizējot. Gluži pretēji - tā muskuļiem liek nemitīgi kustēties un izraisa nevaldāmas muskuļu spazmas. VX uzsūcas caur ādu, un pirmie saindēšanas simptomi ir nelielas muskuļu spazmas vai tekošs deguns.
VX ir sarežģīta, grūti sintezējama molekula. Taču cilvēce ir iemācījusies to iegūt. Šī viela lielos daudzumos ir gan ASV, gan Krievijā. 1967. gadā ASV uzsāka savu ķīmisko ieroču iznīcināšanas programmu, kuras laikā Atlantijas okeāna tika izmestas 124 tonnas VX.  

Bet kas īsti ir radons, cik tas ir bīstams un kur sastopams Latvijā, skaidro ķīmijas zinātņu doktore Gunta Ķizāne.