Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršas kino. Vispirms Edgara Raginska intervija ar komunikācijas zinātņu maģistri Māru Krūmiņliepu, kura ir pētījusi 3 D filmu uztveres īpatnības. 3D kino, kas dažam varbūt šķiet 21. gadsimta novitāte, patiesībā kopā ar kinematogrāfu ir gandrīz no tā pirmsākumiem – 1922. gada. Laika gaitā attīstījusies, piedzīvojusi popularitātes pieaugumu un kritumu, mūsdienās trīs dimensiju kino tehnoloģija tiek lietota diezgan plaši, un tai ir gan piekritēji, gan noliedzēji.

Savukārt studijā kopā ar kino režisoru Dāvi Sīmani un operatoru Pēteri Sudakovu saruna par kino tehnoloģijām - no mēmā kino laika līdz modernajiem formātiem. Kāpēc kino tehnoloģiju vēsturi zinātāji sauc par kameras atbrīvošanas vēsturi?

Daži kino vēstures fakti

Kino pirmsākumi ir meklējami tā saucamajās "kustīgajās bildēs". 19. gadsimta sākumā bija centieni iegūt kustības ilūziju, ātri nomainot vairākus secīgu attēlus. Slavenākais šāds kustīgo bilžu piemērs ir 1878. gadā iegūtā skrejošā zirga uzņēmumu sērija un, uzstādot vairākas kameras, to panāca angļu fotogrāfs Edvards Maibridžs.

Taču kameras izgudrotāja gods tika Etenijam Džūlzam Marejam, viņa nopelns ir tā saucamā „fotografēšanas šautene” jeb kamera, kas ik sekundi varēja izveidot atsevišķu fotogrāfiju, radot secīgu attēlu sēriju. Šajā kamerā Marejs ievietoja paša izgudrotās celuloīda filmiņas, kas tolaik bija revolucionārs sasniegums. Un tā laika ievērības cienīgs sasniegums bija viņa aparāta iemūžinātie 30 secīgie kadri.

Ar laiku eksperimenti ar kamerām tikai gāja plašumā: francūzis Luiss Augustīns Le Prinss kamerā ievietoja papīra ruļļus ar fotogrāfisko emulsiju, kurai bija spēja uztvert gaismu. Viņš patentēja šos filmu rullīšus un ar tiem uzņēma filmiņas, no kurām viena pat ir saglabājusies līdz mūsdienām – 1888. gadā uzņemtā  „Satiksme šķērso Līdsas tiltu”.

Leģendārs kino vēsturē bija, protams, ka 1895. gads, kad  brāļi Lumjēri patentēja pašizgudroto, divi-vienā kameru un projektoru, kas bija pārvietojams, rokās turams un viegls. Šajā iekārtā filmiņa bija 35 milimetru plata un uzņēma 16 kadrus sekundē. 24 kadri sekundē par standartu kļuva 20. gadsimta 20. gados.

Pirmās filmas publiski bija iespējams skatīties Parīzē jau tajā pašā 1895. gadā, kad brāļi Lumjēri peļņas gūšanas nolūkos sāka prezentēt 10 filmiņas, no kurām neviena nepārsniedza 50 sekundes. Neizdzēšamu iespaidu uz tā laika skatītājiem atstāja  filmiņa ar nosaukumu  „Vilciena pienākšana La Siotā stacijā” – tolaik publikā izcēlās panika, jo pūlis nodomāja, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens ietrieksies auditorijā.

Ja pirmais kino teātris atradās Parīzē, tad pirmā filmu studija gan meklējama Amerikā – ar nosaukumu „Melnā Marija” tā durvis vēra 1893. gadā.

Pirmā sižetiskā filma – „Ceļojums uz mēnesi” – tika uzņemta 1902. gadā, tā bija franču mēmā filma, kuras  scenārija autors un režisors bija Džordžs Meļjēs, un tas ir viņa slavenākais darbs. Tas ir uzņemts zinātniskās fantastikas žanrā, un tajā izmantotas tolaik kino vēsturē vēl nebijušas animācijas un specefekti. Šīs filmas scenārijs veidots pēc Žila Verna grāmatas „Lidojums uz mēnesi” un Herberta Velsa romāna „Pirmie cilvēki uz mēness” motīviem. Amerikāņu kino industrijā  pirmā filma bija 1903. gadā tapusī  "Vilciena lielā aplaupīšana".

Interesanti, ka pirmās filmas vienu pēc otras filmēja Ņujorkā un Ņūdžersijā un Holivuda šajā jomā sevi pieteica vien tikai  1913. gadā.