Vai ir iespējama mierpilna sabiedrība, kur konflikti un konfrontācijas nav ikdiena? Miers uz pasaules var šķist utopiska un nerealizējama vēlme, kas neīstenosies, kamēr vien pastāvēs cilvēks. Vismaz - tā ir pierasts domāt, palūkojoties gan cilvēces konfliktiem vēstures gaitā, gan vērojot mūsdienās notiekošo. Vai patiešām cilvēka dabā ir karot un iesaistīties konfliktos, vai tomēr ir pieļaujami scenāriji, kad miers ir iespējams? Ar jaunu sparu šis jautājums sevi piesaka arī Baltijas reģionā, palielinoties Krievijas ģeopolitiskajām aktivitātēm, taču tas joprojām ir aktuāls daudzos citos pasaules reģionos. Par šiem jautājumiem šogad sprieda pētnieki no Latvijas un citām valstīm Baltijas Antropologu vasaras skolā un par to arī saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.

Ceļi uz mierpilnu sabiedrību saistās ar abu dzimumu līdztiesību, ar sacensības gara mazināšanu, mēs pārsvarā runājam, ka visiem jābūt konkurētspējīgiem, nevis spējīgiem sadarboties. Sadarbība būtu jāuzsver. Vajadzētu veicināt, lai konfliktu gadījumos meklētu izlīgumu un harmonijas atjaunošanu, nevis vainīgā meklēšanu un sodīšanu. Tāpat bērni, kuri tiek audzināti vardarbīgi, izaug vardarbīgi, ir jāskatās, kā to mazināt, arī mācot viņiem, kā tikt galā ar savstarpējām nesaskaņām, skaidro Klāvs Sedlenieks.

Miera pētnieki cenšas izmantot pozitīvo miera definīciju. "Man personīgi patīk definīcija, kas saka, ka miers – tā ir situācija vai sistēma, kas veicina dzīvību. Tas ļauj saprast, ka pēc būtības miers var būt arī kara apstākļos, jo arī šajos apstākļos ir situācijas, kurās cilvēki veicina savstarpējo sapratni," atzīst pētnieks.

Mieru un miermīlību ir grūtāk fiksēt, vieglāk ir pateikt, kur ir izteiktāka vardarbība.

Intravertais un ekstravertais personības tips

Kas ir intraverti un ekstraverti cilvēki un vai šāds personību sadalījums mūsdienās ir aktuāls. Mūsu personību veido vēl daudzi citi faktori, kuru esamību nereti neapzināmies. Kas ir šie faktori un kā Rīgas ielās satiktie cilvēki raksturotu ekstravertu un intravertu cilvēku, skaidro Anna Būmeistere. Viņa sarunājas arī ar psiholoģijas zinātņu doktori Diānu Zandi.

Rūpes par dabu saved kopā šķietami nesamierināmas sabiedrības

Bioloģiskās daudzveidības zaudēšana ir viena no mūsdienu pasaules aktuālākajām problēmām un tā ir arī aktuāla miera uzturēšana konfliktos iesaistītos reģionos. Taču pētnieki atklājuši, ka iesaistīšanās dabas resursu saglabāšanā sniedz iespēju atrast kopīgo, veidot uzticēšanos un atjaunot cerību par mieru starp kopienām, kuras citās situācijās ir karojošās pozīcijās.

Lozannas universitātes zinātnieki ir pārliecinājušies, ka daba spēj veidot tiltus starp nācijām, tāpēc Šveices pētnieki izvēlējušies tieši dabas aizsardzību kā galveno komunikācijas rīku starp dažādām konfliktā iesaistītām sabiedrībām Tuvajos Austrumos, īpašu uzmanību pievēršot Izraēlai, Jordānijai un Palestīnai.

Jau pirms 35 gadiem Telavivas Universitātes pētnieki ievēroja, ka grauzēju iznīdēšanai izraēliešu zemnieki lietoja spēcīgu indi. Taču līdz ar grauzējiem no tās cieta arī grauzēju dabiskie ienaidnieki putni, kas masveidā sāka izmirt. Pagāja vairāki gadi, kamēr izdevās zemniekus pārliecināt par sekām, ko rada šāda grauzēju ierobežošanas metode, un Izraēlas valdība aizliedza lietot noteiktus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus. Tā vietā ļaudis tika aicināti būvēt ligzdas dažādiem putniem, kas barojas ar grauzējiem.

Piemēram, pūces, kas gadā rada 11 pēcnācējus un apēd  tūkstošiem grauzēju, kļuva par lielisku veidu, kā risināt problēmu.

Drīz vien pētnieki saprata, ka līdzīgas problēmas piemeklējušas arī zemniekus Palestīnā un Jordānijā un ka labākais risinājums ir meklējams reģionālā sadarbībā. Tā nu neraugoties uz reliģiskajām un politiskajām atšķirībām, šī reģiona zemnieki apvienojās kopīgā cīņā pret grauzējiem nelietojot indes, bet gan sargājot noteiktus putnus. Šāda darbošanās satuvināja reģiona iedzīvotājus, un dažādu projektu laikā tie ne reizi vien cits citu apciemoja un dalījās pieredzē.

Tā projekts “Putni nepazīt robežu” no lokālas darbošanās pārvērtās par reģionālu, nacionālu un visbeidzot starptautisku.

Pētnieki cer, ka Tuvajos Austrumos paveiktais iedvesmos līdzīgas iniciatīvas arī citos reģionos un ka dabas aizsardzība ies roku rokā ar mierīgu līdzāsdzīvošanu visās sabiedrībās. Jāpiebilst, ka īpašu interesi par šāda veida projektiem ir izrādījusi arī Ķīnas armija un ne viens vien izteicis cerību, ka tieši darbošanās dabas aizsardzībā spētu satuvināt cilvēkus Ziemeļ- un Dienvidkorejā.

Vairāk par šo visu varat lasīt interneta vietnē scienvcedaily.com