Zinātnieki no Cietvielu fizikas institūta piedalās starptautiskā projektā, kura mērķis ir pierādīt kodolsintēzes kā enerģijas avota pielietojamību, kā arī izstrādāt risinājumus nākamo paaudžu kodolsintēzes reaktoriem, kas tiks pielietoti elektroenerģijas ražošanai. Latvijas zinātniekiem uzticēts pētīt radiācijas un termiski izturīgu tēraudu lomu reaktora izveidē. Kāpēc par ideālo nākotnes enerģijas ieguves veidu uzskata kodolsintēzi un kas zinātniekiem jāpaveic, lai pētījumus varētu īstenot dzīvē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Šternbergs, fizikas doktors, projekta zinātniskais vadītājs Juris Purāns un fizikas doktors Andris Anspoks.

Pētnieki uzskata, ka starptautiskajā kodolsintēzes pētījumu projektā Latvijas zinātniekiem ir izdevies iegūt vienu no izaicinājumprojektiem - par materiālu, ko lietot kodolreaktora "trauka" izbūvei. Zinātnieki pēta tēraudu, lai saprastu, kā tajā veidojas nanodaļiņas, lai materiāls būtu izturīgs augstās temperatūras un radiācijā. 

Attēlā: Andris Anspoks (no kreisās), Juris Purāns, Sandra Kropa un Andris Šternbergs.

Ko pētīja Salaspils kodolreaktorā?

Pirms nepilniem 60 gadiem būvētais Salaspils kodolreaktors nu jau labu laiku ir slēgts. Reaktora demontāža un likvidācija vēl turpinās, un zinātnes pasaulē arī turpina izmantot tos pētījumus, pie kuriem savulaik šajā reaktorā strādāja mūsu ķīmiķi un fiziķi. Kādi zinātniskie pētījumi gan pašmāju, gan starptautiskajā jomā tika veikti Salaspilī stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne.

Rīgas Tehniskās Universitātes sadarbība ar Eiropas kodolpētniecības centru

Eiropas kodolpētniecības centra CERN Daļiņu kūļu izpētes nodaļas vadītāju Paulu Koljēru oktobra beigās viesojās pie Rīgas Tehniskās universitātes studentiem, lai stāstītu par aktuālo Lielā handrona paātrinātaja darbā.

Stāsta Paulu Koljēru:

Mēs parakstījām sadarbības līgumu ar Rīgas Tehnisko universitāti un CERN, šķiet, pirms 3 gadiem un šobrīd mēs attīstām mūsu sadarbību. CERN ir daļiņu fizikas laboratorija - tātad mūsu pamatdarbs skar daļiņu fiziku. Bet lai mēs varētu šajā jomā strādāt, mums ir jāiegulda ļoti lielas pūles tehnoloģiju attīstībā, inženierijā, pielietojamajā fizikā, materiālzinātnē un vēl daudzās citās nozarēs. Tāpēc mēs sadarbojamies ar ļoti daudzām pasaules universitātēm. Šīs sadarbības pamatā ir panākt kopīgu valodu starp augstskolu interesēm un CERN vajadzībām. Latvijas gadījumā mūs interesē pārklājumu materiālu izpēte un robotika. Bet noteikti ir vēl arī citas jomas, kurās Rīgas Tehniskā Universitāte un CERN var sadarboties.

CERN šī brīža aktualitāte - Lielais Hadronu paātrinātājs ir atsācis darboties ar dubultu enerģiju, lēnām un pakāpeniski to palielinot, mēs palielinām arī daļiņu sadursmju skaitu. Lai sasniegtu maksimālo ātrumu, ar kādu daļiņas sadursies, vēl ir nepieciešams laiks, jo iekārta ir ļoti liela un sarežģīta. Šobrīd jau mūsu rīcībā ir jauni dati ,un tie izskatās daudzsološi - mēs varētu drīzumā atklāt ko jaunu. Bet precīzi prognozēt, kad varētu nākt klajā ar kādiem paziņojumiem, ir grūti, jo šie pētījumi ir fundamentālās fizikas lauciņā. Ja daba mums būs labvēlīga, mēs dažas indikācijas jauniem atklājumiem ieraudzīsim turpmākā gada laikā. Bet varam droši teikt, ka mūsu daļiņu fizikas standartmodelis kādā brīdī sabruks. Mēs vēl nezinām kad un kā, bet to, ka tas ir nepilnīgs un tas varētu sašķobīties tuvu tam enerģijas apjomam, kāds ir hadronu paātrinātājā, par to šaubu nav. Ja mēs zinātu, pie kāda enerģijas daudzuma tas notiek – mēs neveiktu visus šos sarežģītos eksperimentus un mērījumus.

Kas ir tas, ko mēs kā zinātnieki ceram jaunu ieraudzīt vai uzzināt no šī milzīgā zinātnes projekta? Es teiktu, ka situācija var izklausīties mazliet jocīga, bet tā nu tas ir – lai saprastu, kādi spēki un daļiņas darbojas Visumā, mēs paši izveidojām tā saucamo standartmodeli un tagad darām visu iespējamo, lai to sagrautu. Būtu ideāli, ja mēs to sašķobītu un atrastu kaut ko citu. Sagraut šādus pašu radītus modeļus ir kā atvērt durvis uz jaunu pasauli, jaunu pētījumu ēru. Mēs esam cerību pilni, ka atradīsim kaut ko no tā, kas atrodas aiz tām durvīm, aiz kurām slēpjas tik daudz nezināma. Standartmodelis ir ļoti veiksmīgs, bet tas darbojas tikai, lai izskaidrotu apmēram 4 procentus Visuma. Atlikušie 96 % mums joprojām ir noslēpums. Tie 4 procenti ir viss materiālais, visas zvaigznes un galaktikas. Apmēram ceturtā daļa no Visuma ir tumšā matērija, par kuru mēs īsti nemaz nezinām – kas tā ir? Un izgaismot to, kas tā tāda tumšā matērija – tas ir viens no hadronu paātrinātāja uzdevumiem. Vēl vairāk noslēpumu glabā tā saucamā tumšā enerģija, kas arī aizņem ļoti lielu Visuma daļu. Tā ir iemesls, kas Visumam liek arvien vairāk izplesties. Mēs par šiem konceptiem zinām, jo to esamību var novērot Visumā, bet mēs neko vairāk nezinām par to, kas tie ir un kādi tie ir. Ja mēs padomājam, cik daudz ir izdevies saprast un atklāt par tiem četriem procentiem, kas ir mums apkārt – tad cik gan daudz iespēju mums ir priekšā, ja izprotam ko vairāk par tiem nezināmajiem 96 procentiem.

Šajā zinātnē ir jābūt optimistam un jātic, ka kādā brīdī izdosies ko jaunu ieraudzīt. Bet kā jau teicu – mēs esam atkarīgi no dabas – kas, ja būs labvēlīga – ļaus mums kaut ko ieraudzīt. Jo mēs jau paši neko neradām – mēs tikai mēģinām notvert jau dabā pastāvošo.