23. un 24. aprīlī starptautiskā konferencē „Neirodeģeneratīvās slimības un jaunas farmakoterapeitiskas stratēģijas" Latvijas Universitātē tiksies neirozinātnieki, lai dalītos pieredzē. Konferences galvenie vieslektori būs divi latviešu zinātnieki, kuru pētījumi saistās ar vēl joprojām maz izprotamo Alcheimera slimību. Par pētniecību, atklājumiem un zinātnieku starptautisko sadarbību raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar neirozinātnieci, asociēto profesori Alabamas Universitātē Birmingemā Ingu Kadišu, Kalifornijas Universitātes Losandželosā Pataloģijas un laboratorijas medicīnas katedras profesoru un patologu Hariju Vinteru un šīs konferences iniciatori un organizatori, zinātniskā grāda pretendente farmakoloģijā Latvijas Universitātē Ulriku Beitneri.

Galvas transplantācija, iespējams, būs realitāte

Šī gada sākumā itāļu neiroķirurgs Serdžo Kanavero pārsteidza pasali, paziņojot, ka ir iespējams veikt galvas transplantāciju un šāda operācija notiks tuvāko divu gadu laikā. Šomēnes kļuva zināms, kurš būs brīvprātīgais, kas iesaistīsies šajā riskantajā pasākumā.

Tas būs 30 gadus vecais Valērijs Spiridonovs no Krievijas, no Vladimiras apgabala. Viņš ir ar mieru riskēt un veikt galvas transplantāciju, ļaujot savu galvu pārstādīt uz cita ķermeņa. Viņam ir reta ģenētiska saslimšana - Verdniga – Hofmaņa sindroms jeb spinālā muskuļu atrofija. Tas nozīmē, ka viņa muskuļi pakāpeniski atrofējas līdz iestājas nāve. Šobrīd Valērijs Spiridonovs ir spējīgs dzīvot tikai ratiņkrēslā. Viņš atzīst, ka savu lēmumu nemainīs, neraugoties uz to, ka ir nobijies. Taču Valērijs arī norāda, ka viņam nav lielas izvēles iespējas - ar katru gadu viņa stāvoklis tikai pasliktinās.

Ideju par galvas transplantāciju, itāļu ķirurgs Serdžo Kanavero publiski izteica jau 2013. gadā. Viņš apgalvo, ka operāciju sekmīgai veikšanai visas nepieciešamās iekārtas un iemaņas jau pastāv. Turklāt ķirurgs atsaucas uz to, ka kopš pirmās pērtiķa galvas transplantēšanas gadījuma ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi, šo gadu laikā līdzīga operācija ir veikta arī pelei, un ir uzkrātas zināšanas, kas ļautu realizēt galvas transplantācijas operāciju cilvēkam.

Kā gan iecerēts veikt šo prātam grūti aptveramo operāciju? Sarežģītās procedūras gaitā vispirms ar ļoti smalkiem asmeņiem tiktu atdalītas galvas. Pēc tam pacienta galva donora ķermenim tiktu piestiprināta, izmantojot īpašu vielu - glikolu, kas kalpotu kā līme abu muguras smadzeņu galu savienošanai. Protams, mikroķirurgu uzdevums būtu arī rūpīgi savienot muskuļus un asinsvadus. Operācija ilgtu 36 stundas, tajā piedalītos 150 ārsti un operācijas māsas, taču pacients četras nedēļas tiktu ievadīts mākslīgā komā – tas nepieciešams, lai viņš nekustētos laikā, kamēr saaug ķermenis un galva. Kamēr pacients gulētu komā, viņu pakļautu vieglai elektrostimulācijai, lai veicinātu saiknes nostiprināšanos starp galvu un jauno ķermeni.

Saskaņā ar optimistiskākajām prognozēm, pēc pacienta pamošanās no mākslīgās komas, viņam vajadzētu būt spējīgam kustēties, sajust savu seju un pat runāt iepriekšējā balsī. Serdžio Kanavero uzskata, ka dos iespēju dzīvot cilvēkam, kas sirgst ar neārstējamu slimību un kuram galvas transplantācija ir vienīgā cerība, ir ētiski.

Idejai pretinieku netrūkst - kritiķi to sauc par fantāziju un norāda, ka visas problēmas, ar kurām sastaptos cilvēks, kam tiktu transplantēta galva, ir daudz briesmīgākas par nāvi.

Amerikas neiroķirurgu asociācija gan paudusi viedokli, ka vislielākās problēmas šāda operācija sagādātu ne tik daudz asinsvadu savienošana, bet gan mugurkauls. Galvas transplantācija neļautu pacientam elpot, par kustēšanos nemaz nerunājot. Turklāt pamatīga problēma būtu divu dažādo ķermeņu ķīmiskā nesaderība. Arī citi amerikāņu neirozinātnieki norādījuši, ka Serdžio Kanavero ir traks un ka, pat neraugoties uz jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, viss nav tik vienkārši - galvas transplantācija tomēr nav tas pats, kas tās noskrūvēšana un pielikšana kādam citam.

Lai vai kā, itāļu ķirurgam jau ir garš potenciālo pacientu saraksts un pirmo galvas pārstādīšanas operāciju plāno veikt jau 2017. gadā.