Laikā, kad sabiedrībā virmo diskusijas par Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļu gaitām Eiropā, ir vērts palūkoties vēsturē uz pasaules vērienīgāko migrācijas plūsmu Eiropā - Lielo tautu staigāšanu, kas noritēja četru gadsimtu garumā. Kā un kāpēc tā aizsākās, kādas mūsdienu tautas ir radušās šajā agrīno viduslaiku migrācijas posmā un kādas bija šīs migrācijas sekas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, apgāda Zvaigzne ABC vēstures projektu vadītājs Valdis Klišāns.

Ja skatās pāri gadsimtiem, tas, kas šobrīd notiek Eiropā, ir parasta situācija. Migrācija notiek nemitīgi. Cilvēks vienmēr iet, kur labāk. Vienmēr migrācija ir bijusi lielāka uz Eiropu.

Lielās migrācijas ir mainījušas Eiropas etnisko karti. Tā kombinācijā ar sarežģītiem politiskiem un reliģiskiem procesiem ir radījusi šodienas Eiropas valstu robežas.

No šodienas eiropieša viedokļa lielā tautu staigāšana bija attīstību veicinoša parādība, arī pēc vairākiem gadsimtiem uz to, kas notiek tagad notiek, skatīsies citādām acīm. No romiešu viedokļa tas bija kolapss.

Lielā tautu staigāšana sākas 4. gadsimtā un ilgst līdz 7. gadsimtam. Tas ir laiks, kad ģermāņu ciltis, kas tolaik apdzīvoja Centrāl- un Austrumeiropu sāka migrēt. Ģermāņu ciltis devās uz Romas teritoriju, kas bija cita Eiropa.

Un ir ārkārtīgi daudz līdzību ar situāciju mūsdienas: daļa romiešu izturējās augstprātīgi pret ienācējiem; bija arī cilvēki, kas izturējās ar līdzcietību, bija garīdznieki, kas priecājās, ka varēs pievērst ienācējus kristietībai.

Stereotipi rā laika Romā par ienācējiem, ka viņiem nav nekā cilvēciska, dzīvo kā lopi, nezina nevienu tikumu. Patiesībā šīs barbaru tautas bija jau krietni civilizētas. Ģermāņi daudz bija pārņēmuši no Romas kultūras saniegumiem, arheologi saka, ka metālapstrādē ģermāņi pat bija pārāki. Daudz neatbilda patiesībai.

Čigānu ienākšana Latvijā

„Nav ceļa uz laimi, bet pats ceļš ir laime,” vēstī čigānu sakāmvārds. Ar to arī var izskaidrot šīs tautas klejotāju garu. Kā čigāni ienāca Latvijā, ar ko te nodarbojās un kā pie mums pareizi šo tautu dēvēt, skaidro Starptautiskās Romu apvienības prezidents, Latvijas Čigānu biedrības priekšsēdētājs Normunds Rudevičs.

Vēsturisks ieskats cilvēka genomā

Nekas nekur nezūd, arīdzan mūsu senču ģeogrāfiskā izcelsme ir izpētāma - to secinājuši pētnieki Oksofordā, atrodot ģenētiskas iezīmes Lielbritānijas iedzīvotājos, kas ļauj noteikt, kur mitinājušies to priekšteči tūkstošiem senā pagātnē. Pētniecībai tika izvēlēti 2039 Lielbritānijas lauku apvidus iedzīvotāji, kuru senči vismaz četrās paaudzēs bija dzimuši astoņdesmit kilometru rādiusā, tādējādi radot pētāmu grupu, kas ilgstoši dzīvojusi Lielbritānijas reģionā. Saņemot šo cilvēku DNS materiālu, pētnieki izveidojuši 17 grupas, kurām visām ir līdzīgs genoms. Izrādās - šīs grupas ir no vienas ģeogrāfiskas vietas. Piemēram, velsieši ir nākuši no pašiem pirmajiem salas iedzīvotājiem Ledus laikmetā. Velsieši brīnumainā kārtā ir palikuši ģenētiski nošķirti no citām britu ģenētiskajām grupām, tādējādi apliecinot, ka tie nav anglosakši, kā pārējās britu grupas. Šis ir unikāls pētījums ļauj izpētīt Lielbritānijas reģionu vēsturi, kā arī izsekot britu izcelsmei, kā arī palīdz pētniekiem izprast ģenētisku slimību rašanos un teritoriālo izplatību.

Pateicoties šim pētījumam noskaidrots, ka savulaik romieši, iebrūkot Lielbritānijas teritorijā, nevis vājināja anglosakšu genomu, to pamazām noplicinot, bet gan paši visvairāk cieta no šīs genoma sajaukšanās. Uzskata, ka romiešu gēni pavisam noteikti nedominēja britu asinīs turpmāko gadsimtu laikā.

Visvairāk nošķirti ģenētiski ir skoti – viņu vidū dominē trīs dažādas grupas, un tas skaidrojams ar to apdzīvoto teritoriju ģeogrāfiskajām barjerām, proti, salām.

Šī pētījuma rezultāti publicēti žurnālā "Nature".