Mēs zinām, ka senatnē ļaudis lietoja gan akmens, gan bronzas priekšmetus. Bet kā viņi tos darināja? Ierasts vēsturi iedalīt dažādos laikmetos – akmens, bronzas un dzelzs. Nenoliedzami, šie vārdi ilustrē katram laikam atbilstošo materiālu, kuru lietoja sadzīvē. Bet ko mēs īsti zinām par šo materiālu apstrādes tehnoloģijām? Izrādās šis ir temats, kurā var izpausties ne viens vien vēstures pētnieks ne vienā vien zemē, arī Latvijas pētnieki ir pievērsušies materiālu apstrādes jautājumiem senatnē. Raidījuma Zināmais nezināmajā studijā diskutē LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks un projekta “Tehnoloģiju pārnese minerālo resursu izmantošanā senākos laikos” zinātniskais vadītājs Valdis Bērziņš un LU Latvijas vēstures institūta Viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas nodaļas vadītāja Mārīte Jakovļeva.

Projektu “Tehnoloģiju pārnese minerālo resursu izmantošanā senākos laikos” realizē Latvijas Universitātes, LU Latvijas vēstures institūta un Oslo universitātes Kultūrvēstures muzeja pētnieki. Projekta ietvaros tiek pētītas tehnoloģijas, kas aizvēsturiskos un vēsturiskos laikos izmantotas nozīmīgu minerālo resursu apstrādē, īpaši pievēršoties jautājumiem, kas saistīti ar tehnoloģiju pārnesi starp dažādām sabiedrībām un kultūrām. Tā norisei var sekot līdzi mājas lapā.

Sižetā stāsts par anatomu Andreasu Vezāliju. Pagājuša gada nogalē visa pasaulē un arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tika atzīmēta flāmu izcelsmes renesanses laika ārsta un anatoma Andreasa Vezālija piecsimtgade. Par godu tai un par godu pašam Vezālijam, entuziastu grupa meklē pēdas viņa kapavietai un mūsu medicīnas muzejam veido izcilā anatoma sejas rekonstrukciju vaskā.