Raidījums Zināmais nezināmajā iepazīstina ar Norvēģiju. Viena no šīs zemes vizītkartēm ir tās gleznainās ainavas ar fjordiem, mežiem un ūdeņiem - un ūdeņos - gan savvaļā, gan audzētavās atrodama vēl kāda Norvēģijas “vizītkarte” - zivis. Šajā raidījumā dodamies uz Bergenu skaidrot, ar ko atšķiras zivju audzētavā audzēts lasis no savvaļā dzīvojoša un vai patiesi notiekošais zivjaudzētavās rada postu zivīm, videi un arī cilvēka veselībai… Tiekamies ar akvakultūru pētnieci Karinu Pitmani Bergenā, lai uzzinātu, kā ir patiesībā. Tāpat arī viesosimies Oslofjordā - norvēģu vasaras "kūrortā", kuru labiekārto Rūne Svensons, Oslofjorfa Brīvdabas padomes vadītājs.

Norvēģu vasara "kūrorts" Oslofjorda

Norvēģi ļoti lepojas ar savām dabas bagātībām, tostarp gleznainajām ainavām, kuras arī citviet atzītas par vienām no skaistākajām pasaulē. Taču par lielu pārsteigumu tūristiem, norvēģi labprātāk brīvdienas pavada nevis ierastajos tūristu gala mērķos, piemēram, rietumu fjordos, bet nostāk no ciemiņu acīm.

Viena no šādām vietām ir Oslofjords - šaurs līcis Norvēģijas dienvidos, kura augšējā punktā atrodas Oslo, bet lejā ir Skageraka kanāls, kurš savieno Oslo teritoriju ar Ziemeļjūru. Oslofjords ir plaša teritorija, kura tiek labiekārtota gan apmeklētāju ērtībām, gan arīdzan izmantota, lai izglītotu bērnus un pieaugušos par vides problēmām.

Raidījuma Zināmais nezināmajā komanda devās uz šo reģionu, lai iepazītos ar Oslofjorda Brīvdabas padomes direktoru Rūni Svensonu, kurš jau divdesmit gadus darbojas teritorijas labiekārtošanā un šobrīd par savu mītnes teritoriju izvēlējies Slemmestādi. Tā ir otrpus krastam no Oslo esoša maza pilsēta, kurā savulaik dominēja cementa rūpnīca, taču tagad pilsēta mēģina industriālajā vidē atgūt estētiskus vaibstus. Kā tas izdodas un kādi ir izaicinājumi labiekārtojot Oslofjordu, kuru tik ļoti mīl apmeklēt dabas mīļotāju tauta - norvēģi, stāsta Rūne Svensons.

Patiesā situācija Norvēģijas zivjaudzētavās

Norvēģijas tautsaimniecībai būtiskākās nozares ir naftas ieguve un zivsaimniecība, un tieši zivis ir tās, kuru eksportēšanā Norvēģija ir pasaules valstu augšgalā. 2014.gadā Norvēģijā tika izaudzēti viens miljons divsmit tūkstoši tonnu lašu. Tas valstij deva vairāk nekā 41 miljardu norvēģu kronu jeb 4,5 miljardi eiro. Laši tiek audzēti simtu šesdesmit pašvaldībās, un tas ir būtisks ienākumu avots gan valstij, gan tūkstošiem cilvēku nozarē, tāpēc saprotami valstiskie centieni nodrošināt peļņu un vienlaikus – šīs nozares ilgstpēju. Zivjaudzētavas Norvēģijā var radīt potenciālus riskus videi, tostarp, vides piesārņojumu, zivju slimības un parazītus, barības vielu noplūdes un ģenētisko sajaukšanos starp savvaļas un audzētavu lašiem. Arī Latvijas medijos pēdējā laikā izskanējušas bažas par to, vai Norvēģijas audzētais lasis nav kaitīgs cilvēka veselībai un kādi ir šo zivjaudzētavu tīrības un ekoloģijas standarti un to ievērošana. Norvēģijas vides iestādes atklāj, ka uz gadā iegūto vienu miljonu tonnu lašu tiek izmantota tikai viena tonna antibiotiku, norādot, ka paši norvēģi gadā izlieto 50 tonnas antibiotiku savu veselības problēmu ārstēšanai. Vai tā ir un kas galu galā notiek Norvēģijas zivjaudzētavās?

Raidījums Zināmais nezināmajā devās ciemos pie Bergenas universitātes Bioloģijas departamenta profesores Karinas Pitmanes, kura specializējas zivjaudzētavu pētījumos un labprāt dalījās savās pārdomās par situāciju Norvēģijas zivjaudzētavās.

Skaidrs ir viens - Norvēģijas savvaļas lasis atšķiras no audzētā un līdzīgi kā daudzās citās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarēs, arī zivsaimniecībā slimību pārneses risks ir lielāks, līdz ar to arī tiek lietoti medikamenti, tostarp, antibiotikas, par kuru klātesamību produkcijā tik ļoti uztraucas patērētājs. Tāpat skaidrs, ka nozarei būs aizvien jāturpina uzlabot savas tehnoloģijas gan, lai nodrošinātu ekonomiskāku saimniecību un apmierinātu augošo pieprasījumu, gan - lai nodrošinātu vides tīrību, gan arī, lai nodrošinātu pircēju uzticēšanos.

Seno ledāju zeme Norvēģija

Norvēģijas izrobotā piekraste daudzkārt atzīta par vienu no skaistākajiem dabas skatiem pasaulē. Krasts, kopā ar tajos esošajiem fjordiem un salu tūkstošiem, stiepjas vairāk nekā 25 tūkstošu kilometru garumā. Garākā sauszemes robeža Norvēģijai ir ar kaimiņvalsti Zviedriju, taču Norvēģijas ziemeļos robežojas arī Somijas un Krievijas teritorijas. Norvēģija ir ļoti bagāta ar piekrastes ūdeņiem - to apskalo gan Barenca jūra, gan Norvēģu jūra, gan Ziemeļjūra un varbūt tieši ūdeņu tuvums ir iemesls, kāpēc no Norvēģijas nākuši tik daudzi vikingi un vēlākos laikos - arī atklājēji un ceļotāji.

Lielāko daļu no Norvēģijas teritorijas sedz augstienes un kalni, kuros vēl joprojām sastopami seni ledāji, bet jūras krastu izrobo fjordi, kas izskatās pēc kalnos iecirstām klinšu strēmelēm, kas stiepjas piekrastes ūdeņos. Norvēģijā ir arī pasaulē garākais fjords - 204 kilometrus garais Sognefjords.

Pateicoties Golfa straumei, šajā zemē lielākoties ir mērens klimats, taču ziemeļu daļā dominē subakrtiskais jūras klimats. Artkisko tuvumu arīdzan var izjust Norvēģijā, precīzāk, tai piederošajā Svalbāras arhipelāgā, kurš atrodas ziemeļos no Norvēģijas.

Pateicoties izstieptajai Norvēģijas teritorijai un vairākām klimatiskajām zonām, kas tajā dominē, Norvēģijā ir ievērojama dabas daudzveidība - tajā sastopami 60 tūkstoši dažādu dzīvības formu un viens no iemesliem, kāpēc šī dabas daudzveidība ir saglabāta, ir norvēģu vides apziņa. Vides aizsardzību nodrošināt palīdz gan cilvēku aktivitātes un vietējo dabas mīlestība, gan daudzās nevalstiskās organizācijas, gan arī politiskās partijas, no kurām vairākas par vienu no prioritātēm izvirzījušas tieši vides aizsardzību. Norvēģijā ir četrdesmit četri nacionālie parki, kuros gan tūristi, gan vietējie var doties pārgājienos un sliktu laikapstākļu gadījumā izmantot šur tur saceltos koka namiņus pārnakšņošanai. 

Sadarbībā ar Ziemeļu ministru padomes biroju Latvijā.