27. - 29. aprīlī Vidzemes Augstskolā Valmierā notiks virtuālās un papildinātās realitātes programmatūras izstrādes radošā darbnīca “AR/VR Hackathon 2018”.

Mūsu personīgā pieredze un jauni piedzīvojumi ir tas, ko daudzi cilvēki pasaulē atzīst par lielāku vērtību nekā materiālie labumi. Pieredze veido sajūtas, sajūtas veido atmiņas un atmiņas mums visiem ir mīļas un būtiskas. Unikālu pieredzi mūsdienu cilvēkam piedāvā jauna biznesa un vienlaikus arī zinātnes nozare - virtuālā un paplašinātā realitāte, kas ļauj mums iegūt tādu pieredzi, kuru fiziski reālajā pasaulē mēs nespētu gūt. Līdzīgi kā 20. gadsimtā televizori un radio aparāti kļuva par ierastu interjera priekšmetu mūsu mājās, 21. gadsimtā par tādiem var kļūt virtuālās brilles, kas ļauj saskatīt to, kā patiesībā istabā nemaz nav. Tāpat arī virtuālie cimdi, kas rada ilūziju par taustāmiem objektiem, kurus redzam paplašinātā realitātē un daudzas citas ierīces, kas agrāk izklausījās pēc zinātniskās fantastikas, bet šodien ir reāli produkti ar reālu pielietojumu. Kāpēc virtuālā un paplašinātā realitāte ir interesanta ne tikai izklaides produkcijas uzņēmumiem pasaulē, bet arī pašmāju uzņēmumiem un pētniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta virtuālās realitātes pētnieks, asociētais profesors Vidzemes Augstskolā Arnis Cīrulis, Latvijas Investīju attīstības aģentūras Inovāciju atbalsta nodaļas tehnoloģiju departamenta projektu vadītāja Dace Dumbere-Bregže un uzņēmuma "Overly" līdzdibinātājs Gatis Zvejnieks.

“AR/VR Hackathon 2018” ir notikums, uz kuru aicināti programmētāji, grafikas un interfeisa dizaineri, projektu vadītāji un citi interesenti, lai vienotos intensīvā domāšanas un radīšanas sprintā ar mērķi radīt ko jaunu, iemācīties ko nezināmu un apmainīties ar pieredzi.

Sejas atpazīšanas tehnoloģijas

Tieši tāpat, kā cilvēki spēj atpazīt citus cilvēkus un objektus, to spēj  izdarīt arī dators. Ir divi veidi – datoram iemācīt, kā objekti izskatās un tad datoru mācīt, kamēr tas arvien labāk atpazīs, piemēram, cilvēku sejas. Vai arī cilvēkus atpazīt pēc tā biometriskajiem datiem – acu zīlītēm, pirkstu nospiedumiem vai plaukstas. Vairāk par to, kā datori spēj atpazīt cilvēkus un datorredzi kopumā, stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnisko direktors Modris Greitāns un datorredzes uzņēmuma „Apply IT” dibinātājs Agnis Jakubovičs.

Ierīce, kas ļauj runāt bez runāšanas

Mičiginas tehnoloģiju institūta pētnieki radījuši jaunu datorierīci, kas ļauj sarunāties, neizmantojot ne rokas, ne arī balsi. Šī ierīce arī nelasa smadzeņu viļņu sniegto informāciju, turpretim darbojas tā dēvētajā subvokalizācijā jeb tajā procesā, kas notiek mūsu smadzenēs, kad domājam vārdos.

Lai šo procesu izprastu un vizualizētu, ir radīta ierīce, kas sastāv no tādām kā austiņām, kas apliekamas ap ausīm un arī žokli, kā arī no datorsistēmas, kas spēj analizēt šo austiņu saņemtos un nosūtītos datus.

Šīs ierīces izstrādes ideja balstās tajā, lai varētu savienot cilvēka un automatizētās sistēmas vienotā platformā, tādā veidā paplašinot cilvēka izziņas spējas.

Sistēmas darbības princips ir vienkāršs – kad mēs esam nodomājuši ko darīt, tad smadzenes nosūta elektriskus signālus mūsu muskuļiem un, tēlaini izsakoties, pasaka viņiem, kas būtu jādara. Šajā gadījumā šie smadzeņu signāli  tiek ierakstīti un aizsūtīti uz ierīci, kas tos tālāk iztulko robotizētais sistēmai saprotamā veidā un pasaka, kādas tieši darbības tās lietotājam būtu jāveic.

Runāšana ir lielās līnijās ir kas ļoti līdzīgs, tikai, protams, runāšanās gadījumā darbības algoritms ir daudz reižu sarežģītāks. Kad mēs domājam par kādu vārdu, smadzenes sūta signālu sejas muskuļiem un kaklam, kas ir iesaistīti tajā, lai mēs spētu izrunāt iedomāto vārdu. Šī tad arī ir tā  subvokalizācija – process, ko daudzi no mums piedzīvo brīdī, kad mēs lasām.

Ierīces sensori tiek pievienoti tajās sejas un žokļu vietās, kur smadzeņu sūtītie signāli izpaužas visspēcīgāk. Jāteic, ka ausis nekādā gadījumā netiek nedz liktas kādā sistēmā nedz kā citādi aizsegtas – kas nozīmē, ka ierīces lietotājs dzird pilnīgi visu apkārt notiekošo. Līdz ar to, var vienlaikus klusībā runāt ar datoru, vienkārši domājot par vārdiem un sistēma pati tā teikt noformulēs domas vārdos.

Šobrīd vēl zinātniekiem ir jāpiestrādā pie tā, lai šo sistēmu varētu pielāgot katram individuālam lietotājam. Tas tāpēc, ka katra cilvēka neiromuskulārie signāli atšķiras un sistēmai būtu jāapgūst mūsu katra individuālās īpatnības tajā, kā tieši veidojam vārdus, ko izrunājam. Lai radītu šīs ierīces prototipu, pētnieku grupa atlasīja īpašus uzdevumus, kuru risināšanā tiek izmantoti dažādi vārdi. Piemēram, kādus vārdus mēs domājam, veicot saskaitīšanu vai kāda ir mūsu skaitīšanas sistēma, spēlējot šahu. Beigās tika izveidots tīkls, kurā apkopoti konkrēti neiromuskulārie signāli, ko lietojam konkrētu vārdu veidošanā, veicot noteiktas darbības.

Pētījumā piedalījās 10 ierīces lietotāji – 15 minūtes tika veltītas, lai sistēmu pielāgotu katra lietotāja neirofizioloģijai, bet pusotra stunda tika atvēlēta noteiktu uzdevumu risināšanai, pētot kādi tieši muskuļi iesaistās konkrētu vārdu formulēšanā, tā teikt domas pārvēršot vārdos.

Šobrīd pētnieki strādā pie tā, lai iegūtu datus par to, kas mūsu smadzenēs un sejas muskuļos notiek brīdi, kad sarunājamies. Tā jau ir krietni sarežģītāka sistēma, ko pētīt, un lai arī izaicinājumu ir daudz, zinātnieki ir optimistiski noskaņoti un cer, ka kādudien cilvēki spēs ar šīs ierīces palīdzību pilnvērtīgi sarunāties. Paredzams, ka viens no pielietojuma veidiem šai ierīcei būs piedāvāt iespēju sazināties ļoti trokšņainā vidē, vai telpās, kur nepieciešams absolūts klusums.

Vairāk lasiet sciencealert.com.