Šodienas raidījumā runājam par notekūdeņiem. Pareizāk sakot – ne tik daudz par pašiem notekūdeņiem, cik par zinātnieku izgudrotiem, asprātīgiem paņēmieniem to attīrīšanā. Reportāža par notekūdeņu efektīvu pārstrādi Beļģijā uzņēmumā "AQUIRIS". Kanalizācijas ūdeņi, kas pārtop par bioplastmasu: tā jau pāris gadus ir ikdiena Beļģijas galvaspilsētas notekūdeņu pārstrādes rūpnīcā. Turpat arī ūdens ķīmisko piesārņojumu pēc tā attīrīšanas nosaka ar spīdošu kurkuļu palīdzību - tā ir ikdiena Briseles notekūdeņu pārstādes rūpnīcā.

Pēc tam studijā saruna par Latvijas zinātnieku grupas radītājām metodēm notekūdeņu attīrīšanai un eksperimentālai pārbaudei. Studijā LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētnieks Andrejs Bērziņš, LU Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras docente Vizma Nikolajeva un RTU Silikātu materiālu institūta docente Ruta Švinka.

Fitoremediācija, arī šis vārds ir saistīts ar notekūdeņu attīrīšanu

Izrādās, ka ir tādi augi, kas, gluži kā bioloģiskie putekļusūcēji spēj ķīmiski saindētā augsnē savākt kaitīgās vietas, noglabājot tās savās šūnās, ir augi, kas spēj atsevišķas vielas arī sadalīt. Pēdējo divdesmit gadu laikā šī metode pasaulē kļūst aizvien populārāka, to izmanto, lai atbrīvotos no visdažādākajām ķīmiskajām vielām, sākot no arsēna un cinka savienojumiem un beidzot ar radioaktīvo cēziju un sprāgstvielu trinitrotoluolu.

Šī augu īpašība pasaules vēsturē zināma jau ļoti sen, kopš Senās Ēģiptes un Babilonijas laikiem, tiesa, tur to izmantoja nevis ķīmiskā piesārņojuma likvidēšanai, bet gan lai attīrītu palu ūdeņus. Senajā Romā augu stādījumus izmantoja, lai attīrītu baseinu un strūklaku saglumējušo ūdeni atkārtotai lietošanai.

Latvijā dažādi fitoremediācijas paveidi ir zināmi kopš pagājušā gadsimta sākuma, piemēram, pēckara gados, palielinoties minerālmēslu izmantošanai, meliorācijas sistēmās veidoja īpašus destrukcijas dīķus, kuros augi ne tikai samazināja ūdens duļķainību, bet arī piesaistīja izšķīdušās barības vielas, galvenokārt slāpekli un fosforu. Pēdējo gadu desmitu laikā īpaši stādījumi ūdens un augsnes attīrīšanai ir aizmirsts un nepopulārs paņēmiens, visbiežāk tiek lietots rekultivējot vēsturiskās atkritumu izgāztuves un pamestus karjerus, kā arī kā viena no papildmetodēm notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, tā sauktajā  notekūdeņu pēcattīrīšanas procesā.

Bet Sarkandaugavā ir ierīkots fitoremediācijas dārzs. Neliela atkāpe vēsturē - Sarkandaugava kā Rīgas apkaime ir attīstījusies upes – Sarkandaugavas jeb Daugavas pietekas krastos. Šodien grūti iedomāties, ka gar Tvaika un Duntes ielām vēl pirms 50 gadiem tecējusi 25 m platā Sarkandaugava, un tur, kur šobrīd atrodas lielveikals Sky, senajās gravīrās var atrast attēlotus burukuģus. Kas notika ar šo upi – ilgstoši tajā ieplūstot notekūdeņiem no tuvējām rūpnīcām, upe nomira, pamazām pārvērtās par notekgrāvi, kas neciešami smirdēja, līdz pēc - darbaļaužu vēlēšanās - tika daļēji aizbērta.

Brīnišķīga un mazliet utopiska ir ainavu arhitektes Ilzes Rukšānes iniciatīva šai vietai atgriezt upes ainavu, veidojot šeit fitoremediācijas dārzu. Pagājušā gada Lielajā talkā šāds dārzs, talkojot kopā ar Sarkandaugavas iedzīvotājiem, tapa. Tajā tika iesēti kvieši, saulespuķes, lupīnas, uzbūvēts soliņš un informācijas stends par Sarkandaugavas attekas vēsturi. Tiesa, paralēli šim utopiskajam, bet skaistajam plānam par upes atveseļošanu, Sarkandaugavas atteka pilsētas attīstības plānā joprojām ir iezīmēta kā nākotnē izbūvējama transporta dzīsla ostas kravu transportam, kam gan aktīvi pretojas iedzīvotāji. Viņu vīzijā šī vieta pāraugusi jau izstrādātā “Sarkandaugavas dzīvā ūdens parka” projektā. Skaidrā, zinātniski pamatotā projektā,  kurā plānots apvienot lietusūdens novadīšanu un fitoremediāciju Sarkandaugavas upes krastos, kam sekotu nākamais solis – iztīrīt gultni no dūņu slāņa un to paplašināt, iekārtojot upes labajā krastā vairākas terases – mitrzemes. Šādas mitrzemes terases arī darbotos kā sava veida filtri, kas attīrītu tām pievadīto piesārņoto ūdeni. Fitoremediācijas metodes mīnuss ir salīdzinoši lēnais attīrīšanās process, arī atkarība no augu spējas iedzīvoties nelabvēlīgā vidē. Plusi – salīdzinoši nelielās izmaksas un, protams, estētiskais baudījums.