Visbiežāk, kad dzirdam sarunas par CO2 izmešu samazināšanu, tiek piesauktas tādas jomas kā enerģētika, transports, lauksaimniecība, taču - nesen Lundas universitātes zinātnieku pētījumā tika atklāts, ka vislielākais CO2 ražotājs ilgtermiņā ir aizvien pieaugošais cilvēku skaits pasaulē. Un tā ir lieta, par kuru runāt ir daudz grūtāk, nekā par pārmaiņām enerģētikā vai transporta sektorā, jo tieši par demogrāfisko pieaugumu kā vēlamu parādību, runā daudzās pasaules valstīs, tostarp, Latvijā. Taču globāla mērogā jau šobrīd uz planētas ir vairāk cilvēku, nekā pasaule spēj apkalpot, saglabājot tās bioloģisko daudzveidību un resursus. Kā tieši bērnu skaits ģimenē ietekmē klimata pārmaiņas un rada arī ekoloģiskas problēmas pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro demogrāfs, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Juris Krūmiņš un vides doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga.

Nevis apjoms, bet kvalitāte: ja pārskatīsim, kā saimniekojam un domāsim, lai saimniekošana un līdz ar to vide būtu ilgtspējīga, pasaule spēs uzturēt un pabarot pieaugošo iedzīvotāju skaitu, atzīst raidījuma Zināmais nezināmajā viesi.

Ik gadu atkritumu poligonos nonāk ap 20 miljardiem vienreizlietojamo autiņbiksīšu

Vēl pirms dažām desmitgadēm Latvijas iedzīvotāji bērnu kopšanu nevarēja iztēloties citādāk, kā tikai ar daudzkārt mazgājamiem autiņiem, taču vienreiz lietojamie autiņi pasauli iekaroja jau 40. gados. Šobrīd Amerikas Savienotajās valstīs tos izmanto aptuveni 95% vecāku un visticamāk līdzīga statistika ir arī Latvijā. Par autiņbiksīšu jeb tautā saukto pamperu rašanās vēsturi, ietekmi uz dabu un sastāvu stāsta vides inženierzinātņu doktore Jana Simanovska.

Vienreizlietojamās autiņbiksītes ASV ražošanā nonāca pagājušā gadsimta 40. gados. Tās izgudroja sieviete vārdā Mariona Donavana ( Marion Donovan). Viņa apprecējās 1942. gadā, bet 1946. gadā viņas ģimenē piedzima otrais bērns. Donavanai tas nozīmēja mazgāt auduma autiņus, cīnīties ar noplūdēm, kas mazajiem cilvēkbērniem gadās regulāri. Tolaik ASV tika piedāvātas bikšeles, kuras paredzētas, lai šīs noplūdes novērstu, taču tās ne pavisam nebija labas mazuļu ādai, kas bieži iekaisa. Tad nu Donavana ķērās pie mājās pieejamiem materiāliem, kā dušas aizkars, vēlāk pie neilona izpletņa materiāla un radīja pamperus.

Laikā, kad Donavana izgudroja autiņbiksītes, rūpes par māju un bērniem primāri gūlās uz sieviešu pleciem un Donavanai nebūt neklājās viegli iestāstīt uzņēmējiem vīriešiem, ka šis produkts būs pieprasīts, jo kungi īsti nezināja, ko nozīmē mainīt un mazgāt autiņus. Viņai atteica visi. Pat tad, kad viņa piedāvāja tos radīt, kā vienreizēju produktu. Tad nu Donavana tos sāka ražot pati.

Autiņbiksītes to pirmsākumos sastiprināja ar saspraudēm, taču jau 60. gados tās piedzīvoja izmaiņas. Tiesa, sākumā autiņbiksītes iekaroja tikai Rietumu pasauli. Padomju Savienībā vienreizlietojamie pamperi mājsaimniecībām nebija pieejami, taču tos izmantoja kosmonauti. Latvijā tie ienāca līdz ar dzelzs priekškara krišanu. 1993. gada 14. jūlijā laikraksts “Diena” raksta: “Sekojot ārzemju pieredzei, mūs ir sasnieguši pamperi. Tie ir ļoti ērti un praktiski gan bērnam nav jābūt slapjumā, gan man pēc tam nav jāmazgā autiņu kalni. Viens pampers maksā 40-50 rubļu.”

Šobrīd vienreizlietojamo autiņbiksīšu bizness ik gadu apgroza 40 miljardus dolāru un jebkurā attīstītajā pasaules valstī tie ir viegli pieejami un labi pazīstami. Neapšaubāmi, vienreizlietojamās autiņbiksītes atviegloja jauno vecāku, īpaši mammu, dzīvi, tomēr uz autiņbiksītēm varam skatīties trīs līmeņos - to ietekme uz bērna veselību, vidi un mūsu maciņiem.

“Protams, izmaksas jaunai ģimenei ir pietiekoši lielas. Es parēķināju, ja paredzam, ka jaundzimušais lietos apmēram 10 pamperus dienā, vecāks bērniņš - sešus pamperus dienā, tad visā tajā pamperēšanās periodu bērniņš izmanto 6000 - 10 000 pamperu. Tā ir milzīga nauda, jo katrs pampers maksā 25-40 centus. Varam parēķināt, cik mēs par to samaksājam. Un arī kādu milzīgu atkritumu kaudzi tie 6-10 tūkstoši pamperu varētu radīt…” analizē vides inženierzinātņu doktore Jana Simanovska.

Vienreizlietojamas lietas ir, kā jau to nosaukums paredz, lietojamas vienu vienīgu reizi. Ik gadu visā pasaulē atkritumu poligonos nonāk ap 20 miljardiem vienreizlietojamo autiņbiksīšu. Turklāt, zinātnieki aprēķinājuši, ka tie sadalās aptuveni 500 gadus. Portāls “The Good Human” ziņo, ka, lai vien amerikāņu bērniem nodrošinātu autiņbiksītes, ik gadu tiek nozāģēti 200 000 koku un tērēts vairāk nekā miljards tonnas naftas. 

“Klasiskie pamperi, lai būtu droši un būtu pasargāti, galvenais jautājums bija, lai nebūtu noplūdes, lai būtu tīras pārējās drēbītes. Līdz ar to, tur izmanto arī ļoti daudz sintētiskos polimērus. Un arī tās granulas, ko izmanto, lai viss uzsūktos, sākumā viņas ir ļoti niecīgas, un tad, kad saskaras ar mitrumu, kad bērniņš ir pačurājis, tās granulas uzpūšas. To arī varam redzēt pēc piepūstā pampera. Viņas jau nesadalās. Līdz ar to tas ir dažādu materiālu sajaukums,” skaidro Jana Simanovska. “ Neviens pamperus, protams, nešķiro. Iedomājieties, kā mēs varētu viņus šķirot, īpaši, ja tie ir piekakāti (smejas). Dedzināt mēs tos nevaram, jo tie ir ļoti slapji. Tie vispirms ir jāizžāvē, lai varētu dedzināt. Pat tās valstis, kur dedzina atkritumus, jo tā ir viena no iespējām, kā mēs samazinām atkritumu kaudzi, ko izmetam dabā. Pamperi nav pārāk vērtīgs kurināmais, jo viņi ir pārāk slapji. Tā ir ļoti nopietna vides problēma.

Un arī katra pampera saražošanā tiek patērēti ļoti daudz resursu. Tie, kas ir sintētiskie, izmanto fosilos resursus, kuru mums tā pat ir maz. Ir arī tie, kas sastāv no atjaunojamiem resursiem, bet atkal saražošanai tiek izmantots ļoti daudz resursu. Tur ir divas problēmas - milzīgs resursu apjoms un milzīgs atkritumu kalns, ko mēs atstājam.”

Atkritumu kalni, ko mēs aiz sevis atstājam, ir milzīgi. Jāatceras, ka cilvēku populācija pieaug. Mūsu paliek ar vien vairāk un aug arī labklājība. Līdz ar ienākumu palielināšanos, palielinās arī šādu produktu patēriņš.

“Turklāt, viņi [attīstības valstis], tā pat kā mēs agrāk padomju laikos, mums nebija pamperu, mums bērni “neslimoja ar pamperiem”, tāpat arī jebkurā citā valstī, tie cilvēki tiecas uz labklājību un vēlas pārņemt no labklājības valstīm to, kas ir tas labais. Risks, ka pamperu apjoms pieaugs, ir milzīgs,” uzskata Jana Simanovska. “Nenoliegšu, ka tie ir ērti. Bet es meklēju arī ekoloģiskos variantus. Ir iespējas un varētu teikt pat ļoti labas iespējas tomēr izmantot autiņus un, turklāt, kokvilnas autiņiem ir viens plusiņš - agrāk teica, ka pampers ir labs ar to, ka viss urīns uzsūcās, kairinājuma bērniņam nav, viss ir ļoti labi.

Tikai tagad cilvēki sāk uztraukties, ka tie bērniņi 3-4 gadu vecumā ne uz podiņu taisās, ne saprot, ko nozīmē “pačurāt”. Jo viņi to visu laiku ir darījuši ļoti ērtos apstākļos un viņiem vispār neizstrādājas nekādas sajūtas, ka tur kaut kas notiek. Izmantojot auduma autiņus, bērns tomēr izjūt diskomfortu un tas veicina to, ka bērns tomēr ir ātrāk gatavs apgūt podiņmācību.”

Trešais līmenis, kurā varam apskatīt autiņbiksītes ir veselība. To sastāvā ir gana daudz ķīmiskas vielas. Piemēram, tas var būt nātrija poliakrilāts, ko saista ar alerģiskām reakcijām, astmas veicināšanu un citām reakcijām.

“Tas, ka vīriešiem samazinās spermas kvalitāte, par to ir ziņojumi šobrīd. Pēdējos 10 gadus esmu dzirdējusi, ka tā ir viena no tēmām. Līdz ar to agrāk par to īpaši nezināja un neuztraucās. Pateikt vai tā spermas kvalitāte ir saistīta ar to, ka tie bērni izmantoja autiņbiksītes ir ļoti, ļoti grūti, jo pie tā vaino arī ķimikālijas, kas ir mūsu sadzīvē. Tagad, skatoties atpakaļ, novērtēt, kas pie tā ir vainīgs, ir ārkārtīgi sarežģīti,” vērtē Jana Simanovska.

Protams, ka vienreizējamām autiņbiksītēm ir alternatīvas. Piemēram, jau minētie autiņi, kurus var izmazgāt. Arī to bizness pēdējo gadu laikā attīstās, pieaugot cilvēku vēlmei dzīvot dabai draudzīgāk. Tomēr kritiķi norāda, ka šādi autiņi atstāj teju tādu pašu ietekmi uz vidi, kā vienreizlietojamie, ja skatāmies uz CO2 izmešiem. “The Washington Post” ziņo, ka, pieņemot, ka autiņus izmanto 2,5 gadus, gan to ražošanā, gan mazgāšanā atstāj pat lielāku CO2 izmešu daudzumu, nekā izmantojot vienreizlietojamās autiņbiksītes. Tiesa, miskastes paliek mazāk. Arī vienreizlietojamās autiņbiksītes ir dažādas. Atšķirība gan cenā, gan solījumos.

“Es izvēlētos ekoloģiskās autiņbiksītes… Bet ir jāskatās, kāpēc tā firma to uzskata par eko. Jo nav skaidras prasības, kādu produktu mēs varam vai nevaram marķēt kā ekoloģiskus. Līdz ar to tur jāskatās. Es izvēlētos autiņbiksītes, kas nav spoži baltas, jo balināšana ar hloru, lai dabūtu to baltumu, tomēr var palikt tajā struktūrā,” turpina Jana Simanovska.

"Vēl var izvēlēties autiņbiksītes, kas ir pilnībā ražotas no atjaunojamiem resursiem. Vēl ir tādas, kas ir kompostējamas. Bet tas, ko es skatījos, nevajadzētu sapriecāties par daudz - ir tādi, kas uzraksta, ka ir kompostējams un izrādās, ka kompostējams ir tikai maisiņš, kurā autiņbiksītes atrodas. Ir jāskatās, ko viņi sola.

Jautājums vai mēs kompostēt mājas pagalmā. Parasti jau nē. Tur vajadzīgi īpaši apstākļi.”

Šķietami vienkāršs lēmums par autiņbiksīšu izvēli, nebūt tāds nav. Tomēr, tās izvēloties, jācenšas domāt gan par savu maciņu, gan par bērnu, gan planētu, ko viņiem atstāsim. 

Uztura saistība ar sociālo statusu

Zinātnieki un uztura speciālisti jau vairāk nekā desmit gadus uzsver, cik laba un veselīga ir Vidusjūras diēta. Svaigi augļi un dārzeņi, pilngraudu produkti un zivis kopā ar augstas kvalitātes olīveļļu tiek uzskatīta par to diētu, kas samazina kardiovaskulāro slimību risku, aptaukošanos un citas plaši izplatītas veselības problēmas. Taču - ievērot šo diētu tā, lai veselība patiesi ko iegūtu, izrādās, nav tik vienkārši un to vistiešakajā mērā ietekmē sociālā nevienlīdzība.

Zinātnieki no Itālijas četru gadus sekoja līdzi gandrīz 19 tūkstošu cilvēku ēšanas paradumiem un atklāja, ka 60% no eksperimenta dalībnieku patiesi samazinājās risks saslimt ar kardiovaskulārajām slimībām, taču ar noteikumu, ka šie cilvēki bija labāk situēti un labāk izglītoti.

Neskatoties uz to, ka visi eksperimenta dalībnieki ieturēja vienu un to pašu diētu, cilvēki ar augstāko izglītību un ienākumiem, kas pārsniedza 40 tūkstošus eiro gadā, vienīgie no Vidusjūras diētas guva ievērojamu labumu veselībai.

Loģisks jautājums - kā gan cilvēka izglītības un ienākumu līmenis var uzlabot viņa veselības stāvokli, ja viņš patērē uzturā to pašu ko pārējie? Pētnieki steidza meklēt atbildi uz šiem jautājumiem un noskaidroja, ka atbilde slēpās diētas sastāvdaļās.

Cilvēki ar augstāku sociālekonomisko stāvokli sabiedrībā patērēja vairāk zivju, vairāk bioloģiskās lauksaimniecības produktu, kā arī vairāk pilngraudu produktu - viņi ēda pārtiku, kas bija bagātāka ar antioksidantiem un polifenoliem, tāpat arī viņi augļus un dārzeņus uzturā patērēja vairāk par citiem. Turpretī cilvēki ar zemāku sociālekonomisko stāvokli savā Vidusjūras diētā vairāk lietoja produktus ar mazu uzturvērtību.

Tas viss licis pētniekiem aizdomāties par to, cik gan daudz mēs varam popularizēt kādu noteikta reģiona virtuvi kā veselīgu un vēlamu, ja tās kvalitātes zīme slēpjas sastāvdaļās, kas nebūt nav visiem līdzvērtīgi pieejamas.

Tomēr zinātnieki neapgalvo, ka visiem šobrīd būtu jāpāriet uz Vidusjūras ēšanas paradumiem, tomēr atzīst, ka tie šobrīd ir labākais veids, kā ēst sirdij un asinsvadiem veselīgi.

Vairāk par šo pētījumu varat lasīt interneta vietnē www.sciencealert.com.