Par 2018. gada dzīvnieku Latvijas Dabas muzeja organizētajā iedzīvotāju balsojumā atzīta parastā vāvere. Kamēr pasaulē ir vairāki simti vāveru dzimtai piederošu grauzēju, Latvijā sastapt varam tikai vienu - Eirāzijas jeb parasto rudo vāveri. Muzejs akcijas laikā saņēma kopskaitā 2694 derīgus balsojumus. Visvairāk, jeb 694 cilvēki balsojuši par parasto vāveri, otrajā vietā atstājot brūnkrūtaino ezi. Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstam Gada dzīvnieku - kāds ir vāveres dzīvesveids un kā tai klājas Latvijā? Stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.

Gada dzīvnieks ir viena no iemīļotākajām Dabas muzeja aktivitātēm, un kopš akcijas pirmsākumiem 2000. gadā šis gods ticis virknei dzīvnieku: cūkdelfīnam, lidvāverei, brūnajam lācim, ūdram, smilšu krupim, pelēkajam vilkam, meža cūkai, āpsim, zutim un citiem. Dabas muzeja speciālisti šogad aicināja ikvienu izteikt savu viedokli un kopīgi izvēlēties, kuram zvēram šis tituls tiks piešķirts 2018. gadā.

Pierīgas mežos vāveru ir maz, ārpus Rīgas vāveri mežā var sastapt visai bieži.

Ja cilvēks nes vāverēm riekstus, viņas priecājas. Savvaļā vāveres ēdienkarti pārsvarā veido priežu un egļu sēklas, viņām garšo arī dažādi pumpuri.

Vāveres pašas arī veido ligzdu un savu to izpolsterē siltu un mīkstu.

Vāveru tēvs nav gādīgs, mazuļu audzināšanā nepiedalās. Jau divu mēnešu vecumā mazuļi lien ārā no migas. Tas ir vāverēniem bīstams laiks.

Kaķis ir liels apdraudējums vāverēm, ja tās dzīvo māju tuvumā, dabā lielākais apdraudējums vāverēm ir caunas. Vēl pilsētās vārnas un kraukļi var ķert vāveres.

Vāveres radinieks murkšķis

Apaļas formas, īsu purnu, īsas ausis un īsu kuplu asti dabas māte ir piešķīrusi lielākajai zemes vāverei – murkšķim – svilpjošam grauzējam, kurš guļ ilgu ziemas miegu. Murkšķis ir lielākā zemes vāvere, kas sastopama gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Sākumā gan bijuši tikai Amerikā. Par stepes murkšķiem jeb baibakiem stāsta murkšķu audzētavas “Jaunstuči” saimniece Silvija Tetere, bet murkšķu dzīves ainiņās ielūkojas ļāva Rīgas zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. 

Žurkas velti vaino pie mēra izplatības viduslaiku Eiropā

Mazajiem grauzējiem piemīt slikta slava, kad runa ir par epidēmijām, slimību izplatību un higiēnu, taču Oslo universitātes pētnieku komandas jaunākais pētījums norāda – visticamāk žurkas esam vainojuši velti un mēra pandēmijas iemesli meklējami cilvēka utīs un blusās.

Epidēmija Eiropu sasniedza 14. gadsimtā un zibenīgi izplatījās kontinentā. Viena no pasaules vēsturē traģiskākām pandēmijām nogalināja desmitiem miljonu cilvēku. Līdz pat 60 procenti no populācijas saruka piecu gadsimtu laikā, pateicoties baktērijai vārdā Yersinia pestis. Viszināmākais uzliesmojums, Melnā nāve, ieguva tās nosaukumu no mēra izraisītajiem simptomiem – limfmezgli palika melni un pietūkuši, kad baktērija bija nokļuvusi cilvēka ķermenī caur ādu.

Par to, ka grauzēji nepamatoti tikuši uzskatīti par galveno mēra vaininieku, zinātnieki pārliecinājušies, izmantojot kādu jaunizveidotu matemātikas modeli. Vispirms tika izveidots saraksts ar novērojumos balstītām mēra pazīmēm un īpašībām. Piemēram, kaut vai tāds fakts, ka iespējamība izārstēties ir bijusi 40 procenti. Tikmēr utis, kas pārnēsāja mēra baktēriju, varēja būt infekciozas apmēram trīs dienas. Savukārt cilvēks vidēji varēja pārnēsāt seša blusas. Lietojot šos un vēl citus ar grauzējiem un viņu parazītiem, kā arī cilvēku mirstību saistītus parametrus, zinātnieki modelēja trīs scenārijus. Vienā utis un blusas izplatīja mēri, otrā grauzēji un viņu parazīti izplatīja mēri, bet trešajā - klepojoši cilvēki izplatīja šīs slimības versiju, sauktu arī par pneimonisko mēri. Grauzēju scenārija gadījumā nebija vērojama sakritība ar vēsturiskajiem datiem par cilvēku mirstības rādītājiem. Tā kā mērim vispirms būtu jāpiesaka sevi grauzēju populācijā un tikai no tās pārcelties pie cilvēkiem, šis process beigu beigās prasa ilgāku laiku, nekā saskaņā ar vēsturiskajiem datiem mēris izplatījās cilvēku vidū. Arī pneimoniskā mēra gadījumā scenārija dati nesakrita ar mirstības rādītājiem. Savukārt cilvēka utis un blusas, izskatās, ka vārēja būt par mēra izplatītāju cilvēku vidū.

Arī vēstures profesore Nuketa Varlika, kas pētīja mēri Osmaņu impērijā, atzina, ka šī teorija ir visnotaļ ticama, taču tās nepilnība ir tā, ka dati koncentrējas tikai uz eiropiešu pieredzi, neraugoties uz to, ka mēris izplatījās daudz plašākā ģeogrāfiskā areālā.

Mēris pasaulē nebūt nav tikai aizgājušo laiku liecība - saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, pērn tas prasīja vairāk nekā 100 cilvēku dzīvības Madagaskarā.

Vairāk par mēra cēloņiem un dažādu dzīvnieku lomu tā izplatīšanā varat lasīt interneta vietnē sciencealert.com.