Lieli un mazi, tumši, gaiši, koši un ar dažādām un neparastām spārnu formām – tauriņi neapšaubāmi ir vieni no cilvēka acij tīkamākajiem kukaiņiem. Līdz ar pirmajām siltajām dienām kā agra pavasara vēstneši dabā manāmi Latvijas simtgadei par godu izvēlētie šī gada kukaiņi - jāņogu raibeņi. Šie tauriņi Latvijā sastopami daudz un tos ir redzējis teju ikviens, jo tieši jāņogu raibenis ir tas tauriņš, kuram par godu nereti sakām – ja redzēji pirmo tauriņu pavasarī raibu, būs gaidāma raiba vasara. Vienlaikus, tauriņi uz šīs planētas ir jau krietni ilgu laiku, gada sākumā Nīderlandes pētnieku uzmanības lokā nonāca aptuveni 200 miljonus gadus sena tauriņa fosilija. Kā šo miljonu gadu laikā ir mainījušies tauriņi un kāda ir jāņogu raibeņa dzīve raidījumā Zināmais nezināmajā sstāsta entomologs Uģis Piterāns.

Kodēm garšo netīra zeķe!

Ir vairāki kukaiņi, kuri mājvietu izvēlējušies tuvu cilvēkam, piemēram, putraimu pakā, vilnas džemperī vai gultas palagos. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis savā laboratorijas burkā jau vairākus gadus tur kožu kāpuru apstrādātu zeķi, kā uzskates materiālu studentiem. Viņš stāsta, ka kodes labprātāk ēd netīru sasvīdušu zeķi, jo tur ir slāpeklis.

Kodes  pieder pie tauriņu dzimtas. Visā pasaulē ir ap 2000 kožu sugām, Latvijā  tās ir 43. Un mums tās viszināmākās ir drēbju un pārtikas kodes. Pieaudzis kukainis barību vairs neuzņem, toties viņu bērni – kāpuri, ir tie, kas sagandē vai nu pārtiku vai vilnu, dabisko zīdu vai kažokādas.

Varam būt droši, ka drēbes ar sintētikas piejaukumu tiem negaršo, tātad neilona jakas un bikses var gulēt drošībā līdzās sacaurumotām vilnas segām vai džemperiem. Tās ir drēbju kodes.

Pārtikas kodes jeb sviļņi ir iecienījušas citu barību. Var gadīties, ka, revidējot virtuves plauktu, sviļņu kāpurus atradīsies teju visur – makaronu pakās, cukurā, grūbās, brokastu pārslās, tās nesmādē arī garšvielu ķobīšus un pat čilli pulvera burciņu. Pēc pamatīgām lukulliskām dzīrēm viņas mēdz aiziet uzgrauzt zāļu tēju. Runājot par sviļņiem, entomologs Voldemārs Spuņģis rāda nākamo apskates objektu – stikla burciņā gozējas dzeltenpelēks veidojums, kas atgādina prosas putru, kuru jau sen bija laiks nodot vēstures pieminekļu valdes aizsardzībā. Izrādās iepriekšējā dzīvē tā esot bijusi rīvmaize.

Kodes spēj apēst neskaitāmas reizes par sevi lielāku barības daudzumu, salīdziniet kaut vai kodes kāpura un cilvēka zeķes mērogus, un vēl kodes ir apveltītas ar labu ožu. Tāpēc tad, kad viņas ir nokļuvušas neaicināto mājdzīvnieku statusā, cilvēki skapjos liek aromātiskas vielas, lai tā teikt, sajauktu kodēm galvu un šie kukaiņi lavandas, ēterisko eļļu vai naftalīna bumbiņu aromāta apdullināti  vairs nespēj atrast savu ierasto vilnas zeķi vai cimdu. Savukārt pārtikas kožu lamatas – lipīgi papīriņi – ir domāti tikai kožu tēviņiem, jo šie slazdi ir piesūcināti ar kožu mātīšu smaržvielām – feromoniem.

Āfrikas skudru pārsteidzošā uzvedība

Āfrikas Matabeles skudru dzīve ir smaga, nerimstoša cīņa ar to galvenajiem ienaidniekiem – termītiem. Šīs Subsahāras skudras dzīvo līdzās termītiem, kuri ir daļa no šo skudru maltītes, taču termītu kareivju kodieni aizstāvoties var būt skudru dzīvībai bīstami. Entomologi no Vācijas, pētot šo skudru uzvedību cīņas laukā, bijuši liecinieki pārsteidzošam atklājumam – ievainotais kukainis tiek rūpīgi aprūpēts. Ievainotās skudras uz pūzni tiek uzmanīgi aiznestas, kur citas cilts māsas uz maiņām pietur ievainoto taustekli un laiza to gandrīz četras minūtes. Visticamāk, šāda laizīšana aizkavē infekcijas rašanos.

Pētniekus interesēja, kas ar skudrām notiek pūznī pēc tam, kad citas skudras ir sniegušas tēlaini izsakoties pirmo palīdzību. Lai to noskaidrotu, Ziloņkaula krasta teritorijā tika izveidoti mākslīgie skudrupūžņi, kuros tika iebūvēta infrasarkano staru kamera, kas ļāva fiksēt notiekošo.

Izrādās, ka skudras rūpīgi izmeklēja ievainotās, pavēršot pret tām savus taustekļus divreiz biežāk, nekā pret veselajām skudrām.

Skudru uzvedības pētījumos tika secināts, ka 80% no ievainotajām skudrām diennakts laikā nomira, ja tās nebija citu skudru tuvumā, turpretī, ja kaut vai stundu tās aprūpēja citas skudras, tad nomira tikai desmitā daļa skudru. Interesanti, ka sterilā vidē statistika mainījās - 80 % ievainoto skudru izdzīvoja, pat, ja bija atstātas bez citu skudru uzraudzības. Tas licis pētniekiem domāt, ka augstie mirstības rādītāji ir saistīti ar infekciju izplatīšanos, un tas, ka citas skudras aprūpē cietušo, ir veids, kā tiek apturēta vai mazināta infekcijas izplatīšanās.

Tiesa, šādu uzvedības stratēģiju skudras piekopj tikai tad, ja  ievainojumi nav nāvējoši, kas nozīmē, ka skudras resursus lieki neizšķiež. Interesanti, ka skudras, kuru ievainojumi ir letāli, nemaz tik viegli neļauj sevi glābt un aprūpēt - mirstošās skudras pat tīšām savas ekstremitātes izvieto tā, lai apgrūtinātu savu glābšanu. Tas ir pārsteidzis zinātniekus, jo izskatās, ka skudru pasaulē, kurš tiks glābts un kurš atstāts nomiršanai, nosaka nevis glābēji, bet gan glābjamie.

Paredzams, ka turpmākie pētījumi šajā jomā varētu palīdzēt rast atbildes uz jautājumu, vai skudras, kas aprūpē cietušās, tikai aizkavē infekcijas tālāku izplatīšanos, vai arī ārstē ievainojumus. Ja tiks pierādīts ārstēšanas efekts, skudras pavisam nopietni tiks uzlūkotas kā jauns antibiotiku avots.