Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad par Gada putnu izraudzījusies pļavu tilbīti.

"Iemesls, kāpēc tieši pļavu tilbīte ir Gada putns 2018,  nav nekas iepriecinošs," atzīst Ainārs Auniņš. Visbiežāk  gada putna titulu iegūst sugas, kurām īsti labi neklājas, pļavu tilbīte ir klasisks gadījums. Kādreiz bija visā Latvijā sastopamas, kur pļavas un ganās lopi, mūsdienās ir grūti atrast.

Pļavu tilbīte ir vidēji liels pelēkbrūns bridējputns ar garām kājām un vidēji garu knābi. Raksturīgākās pazīmes ir sarkanas kājas (jaunajiem putniem oranžsarkanas) un lidojumā labi redzamas baltas gareniskas svītras uz spārniem. Knābja pamatne sarkanīga. No tumšās tilbītes pēcriesta tērpā (kurai arī ir sarkanas kājas) atšķirama pēc neizteiktas un īsākas gaišās uzacs svītras un vairāk raibumotas ķermeņa apakšpuses.

Lai arī aiz loga lūkojoties šķiet, ka putnu sezona sen jau kā garām un vienīgie spārnotie viesi ir tie, kas uzticīgi Latvijas ziemām un cilvēku sarūpētajam ziemas mielastam barotavās, raidījums Zināmajā nezināmajā īpaši veltīts putniem, precīzāk vienam konkrētam putnam, kura vārdu šogad dzirdēsim daudz un bieži. Jau vairāk nekā divdesmit gadus Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlas gada putnu. Un šogad tā ir pļavu tilbīte. Kas ir šī putna dzīvotne un kādus pasākumus rīko Latvijas Ornitoloģijas biedrība, lai sabiedrība labāk iepazītu gada varoni, stāsta ornitologs bioloģijas doktors Ainārs Auniņš un bioloģe, zālāju eksperte ģeogrāfijas zinātņu doktore Solvita Rūsiņa. 

Kā klājas dzeltenajai cielavai?

2017. gadā Gada putna tituls tika piešķirts dzeltenai cielavai – putnam, kura populācija Latvijā ir dramatiski samazinājies. Kā šim putnam ir klājies, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Putnu eksponātu muzejos liecības par aizgājušo laiku vides problēmām

Interesantus secinājumus zinātnieki guvuši no muzeju kolekcijās atrodamajiem putniem, kas nākuši no tā dēvēta Rūsas joslas apgabala jeb ASV rietumu teritorijām pie Lielajiem ezeriem, kur reiz aktīva bijusi smagā metāla rūpniecība. Zinātnieki ir pētījuši un salīdzinājusi kvēpus uz šo putnu spalvām, lai secinātu, kādi vides apstākļi un piesārņojums bijis pirms 135 gadiem.

Secinājumi ir pārsteidzoši – sodrēju daudzums uz putnu spalvām liek domāt, ka pirms vairāk nekā gadsimta gaiss bijis daudz vairāk piesārņots, nekā ierasts domāt.

Čikāgas Universitātes pētnieki analizējuši vairāk nekā tūkstoš putnus, kas pirms 135 gadiem dzīvojuši pilsētu tuvumā Rūsa joslas reģionā. Pētnieki izteikuši versiju, ka savulaik Čikāgas apkārtnē debesis bija tikpat lielā mērā smoga klātas kā mūsdienu Ķīnā, kur zilas debesis sen vairs nav ierasta parādība. Ornitologi jau līdz šim zināja, ka ap 1900. gadu konkrētā teritorijā putni bija tumšāki. nekā ierasts, un kā izrādās, iemesls tam bijis sodrēji un gaisa piesārņojums. Ir pat pamats uzskatīt, ka savulaik šie putni bijuši kā gaisa filtri, kas lielu daļu sodrēju uzkrājuši savos organismos. Kā jau nojaušams, tad vecāki putni savas dzīves laikā bija paspējuši uzņemt vairāk piesārņojuma, tāpēc viņu spalvās sodrēju ir vairāk, nekā jaunos putnos. Turklāt salīdzinot dažādu laiku putnus var izsekot līdzi tam, cik aktīvi konkrētajā reģionā tikušas dedzinātas ogles. Šis pētījums lieliski ilustrē to, kādas sekas apkārtējā vidē rada noteiktu resursu patēriņš un līdzīgi kā putnu spalvās lasāmas akmeņogļu dedzināšanas pēdas, tā mūsdienās aktuāls rādītājs apkārtējā vidē ir naftas produktu dedzināšanas sekas.

Vairāk par šo pētījumu varat lasīt interneta vietnē sciencedaily. com.