Šad un tad daba atgādina - vienus un tos pašus resursus lietojam gan mēs, cilvēki, gan dzīvnieki. Ik pa laikam cilvēks, saimniekojot ar dabas resursiem, nonāk konfliktsituācijās ar dzīvo dabu, piemēram, roņiem, kuriem tāpat kā cilvēkiem garšo zivis un kuri tāpat kā mēs apdzīvo Baltijas jūras teritoriju. Kuram priekšroka un kā apmierināt abu vajadzības? Šoreiz šo stāstu šķetināsim caur roņu un zvejnieku konfliktu, kas samilzis pēdējos gados. Roņu saplēstie zvejas tīkli un izēstais loms rada zaudējumus zvejniekiem. Kā situāciju risināt, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē zinātniskā institūta "Bior" zivju resursu departamenta pētnieks Māris Plikšs un Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts zoologs Valdis Pilāts.

Roņu mammām darba pilnas rokas

Februāris un marts ir laiks, kad roņu mammām darba pilnas rokas. Pasaulē nāk viņu mazuļi. Pirms mēneša Rīgas Zooloģiskā dārza roņu mamma Krista pasaulē laida veselīgu mazuli, bet šobrīd šādas dzīves ainas novērojamas ne tikai Zoodārzā, bet arī savvaļā. Ko šis laiks gadā nozīmē roņiem, stāsta Māris Lielkalns no Rīgas Zooloģiskā dārza.

Vilku populācijas saglabāšanas Norvēģijā un Kanādā

Kopš 2012. gada Latvijas vilku populācijas stāvoklis novērtēts kā stabils un nedaudz augošs, par spīti tam, ka ik gadu tiek atļauts nomedīt ap trešdaļu vilku populācijas, piemēram, šajā medību sezonā tie ir 300 vilki. Šobrīd Latvijā notiek darbs pie vilku, lūšu un lāču sugu aizsardzības plānu atjaunošanas projektiem, tāpēc Latvijā ieradās vairāk ārzemju speciālisti, no kuriem dažus bija iespēja satikt arī Latvijas Radio.

Kuram pieder mežs un tā resursi? Un, kurā brīdī cilvēks var uzsākt karu ar dzīvnieku? Stāsts par vilku dzīvi un attiecībām ar cilvēku Kanādā un Norvēģijā, stāsta Kanādas dabas pētnieks Alistārs Bats un Norvēģijas dabas pētnieks Džons Linnels.

Kanādas pētnieks Alistārs Bats (Alistar Bath) dzīvo Ņūfaundlendā un Labradoras provincē. Viņš uzskata, ka jebkuras sugas populācijas saglabāšana ir atkarīga no cilvēku vēlmes dalīties ar dzīvniekiem par teritoriju. Viņa provincē vilki nedzīvo, jo cilvēki dalīties nevēlējās.

“Tas noved pie jautājuma par cilvēku vērtībām un vēlmes dalīties ar dabu par teritoriju. Es domāju, ka daudzās vietās pasaulē to dara labāk, nekā Ziemeļamerikā. Šķiet, ka pat nabadzīgākas valstis, kā Indija, Ekvadora, spēj labāk atrast veidus, kā cilvēkam sadzīvot ar dabu,” analizē Alistārs Bats.

Norvēģijas pētnieks Džons Linnels (John Linnell) norādīja, ka norvēģu tolerance pret dzīvniekiem ir atkarīga no to sugas.

“Ja mēs runājam par lieliem briežu dzimtas dzīvniekiem, piemēram, aļņiem, briežiem, - šie dzīvnieki rada problēmas, viņi rada kaitējumu kokiem mežos, lauksaimniecībai, tie rada negadījumus uz ceļa un dzelzceļa, bet cilvēki par to nedomā – viņus novērtē mednieki, cilvēki no viņiem nebaidās un nevienam nav jautājumu par to, vai mums būtu vajadzīgi lielie ragaiņi. Bet, ja mēs skatāmies uz lielajiem plēsējiem, piemēram, vilkiem, lāčiem un lūšiem, ir pilnīgi cita bilde. Lūšus vēl pacieš, jo tie ir visnotaļ mazi, un neviens īsti nebaidās. Ja pievēršamies vilkiem un lāčiem - mums ir ļoti strikta politika, lai ierobežotu to populāciju. Mūsu parlaments ir lēmis, ka Norvēģijā ir jāsaglabā četri vilku bari. Tas ir mūsu mērķis, mūsu ambīcija. Mūsu ieguldījums globālā vilku sugas saglabāšanā ir četri vilku bari," norāda Džons Linnels.

Parasti vienā vilku barā ir viena ģimene, kurā ir apmēram 5-11 vilki. Izņēmuma gadījumos iespējams, ka barā apvienojušās vairākas ģimenes un tad vilku skaits var sasniegt pat vairākus desmitus, taču tas notiek ļoti reti.