Ir grūti iztēloties, kāda būtu cilvēces dzīve 21.gadsimtā, ja planētas Zeme orbītā nebūtu satelītu. Tie nodrošina mūs gan ar laikapstākļu prognozēm un zināšanām par Visuma ārēm, gan sakariem un navigāciju. Taču kosmosa industrijā pat niecīgākā kļūda var radīt milzīgus zaudējumus. Industrijā, kur precizitātei ir jābūt prioritātei, sevi veiksmīgi pieteikuši arī Rīgas Tehniskās universitātes  zinātnieki. Viņi Eiropas Kosmosa aģentūrai izstrādā kosmosa satelītu ražošanas tehnoloģijas, kas palielinās satelītu drošību un ļaus ievērojami samazināt izgatavošanas un ekspluatācijas izmaksas nākotnes misijās. Kā top šādas tehnoloģijas un kas apdraud satelītus kosmosā. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar jaunajām tehnoloģijām iepazīstina RTU Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks Kaspars Kalniņš un RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Materiālu un konstrukciju institūta pētnieks Guntis Japiņš.

Attēlā: RTU zinātnieku grupa Kaspara Kalniņa (pirmais no labās) vadībā izstrādā kosmosa satelītu ražošanas tehnoloģijas Eiropas Kosmosa aģentūrai

 

Astronautu skafandru attīstība

Cilvēka uzturēšanās kosmosā bez spiediena, skābekļa, temperatūras regulēšanas, kā arī bez aizsardzības pret radiāciju nav iedomājama. Lai arī šīs pamatvajadzības skafandrs ir nodrošinājis gan Jurija Gagarina laikos, gan mūsdienās – laika gaitā šis neaizvietojamais apģērbs ir mainījies gan formas, gan iespēju ziņā.

17.janvārī nomira pēdējais cilvēks, kurš staigājis pa Mēness virsmu. Jūdžīns Sernans bija Apollo 17 kapteinis un uz Mēnesi devās kopā ar Rolandu Evansu un Herisonu Šmitu. Jūdžīns Sernans par savu laiku kosmosā runāja labprāt, arī izrādot savu skafandru, kas šobrīd apskatāms Gaisa un kosmosa muzejā ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Tā reiz spoži baltā krāsa pēc trīs dienu darba uz Mēness ir pārvērtusies pelēcīgā. To var redzēt arī vienā no slavenākajām un sazvērestību teorijām apsēstākajām fotogrāfijām, kur Sernans redzams stāvam uz Mēness līdzās ASV karogam.

Kosmonauta skafandrs ir sarežģīts un laika gaitā apaudzis arvien jaunām tehnoloģijām. Šobrīd jau skafandru var dēvēt par mazu kosmisko staciju. Apollo laikā, kad uz Mēnesi devās Sernans, skafandrs tika pašūts speciāli katram astronautam. Par astronautu skafandriem stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns.

 

Gravitācija atšķirīgos Saules sistēmas objektos

Uz Zemes cilvēks var palēkties aptuveni pusmetru un lēciens ilgst vienu sekundi, taču, ja cilvēkam būtu iespēja lēcienu veikt uz cita kosmosa objekta - tas būtu krietni citādāks, pateicoties šo objektu masai. Astronomu radītajā aplikācijā var lieliski redzēt, cik dažāda ir gravitācija uz atšķirīgiem Saules sistēmas objektiem un kā tā ietekmētu elementāras kustības, piemēram, lēcienu.

Uz Zemes pavadoņa Mēness - vienīgā objekta ārpus Zemes, kur cilvēks ir spēris soli, lēciens ilgtu četras sekundes un būtu trīs metrus augsts. Tas tāpēc, ka Mēness virsmas gravitācija ir tikai 17% no tās gravitācijas, ko izjūtam uz Zemes virsmas.

Nepilnus divus metrus augsts lēciens cilvēku sagaidītu uz lielāka objekta par Mēnesi - Marsa, taču arī Marsa gravitācija nav tik spēcīga kā Zemes.

Brīnišķīgs lēciens cilvēku sagaidītu uz pundurplanētas Plutona. Ņemot vērā, ka Plutona gravitācija ir tikai 6% no Zemes gravitātes, lēciens varētu sasniegt 7,6 metrus un ilgtu gandrīz 10 sekundes.

Pavisam neparastas sajūtas varētu radīt palēciens uz Saturna pavadoņa Encelāda. Zem tā ledus segas slēpjas okeāni un uz tā virsmas novēroti pat geizeri. Lai arī pastāv versijas, ka uz Encelāda varētu būt sastopamas mums atpazīstamas dzīvības formas, cilvēkam būtu jāpierod pie apstākļiem uz šāda mēness, jo lēciens uz šīs planētas sasniegtu 42.6 metrus lielu augstumu un palēciens ilgtu veselu minūti.

Taču uz Čurjumova-Gerasimenko komētas, kas kļuvusi par Philae izpētes objekta mājām, cilvēka palēciens rezultētos bēdīgi. Cilvēka kāju muskuļi palēciena laikā radītu tik stipru spēku, ka komētas niecīgā gravitācija nenoturētu cilvēku tās gravitācijas laukā un lēcējs uz komētas virsmas vairs nepiezemētos.