Oglekļa dioksīds ir "sliktais zēns", par kura samazināšanu runā nemitīgi klimata pārmaiņu kontekstā. Tā radīšana kā transporta un enerģētikas sektorā, tā lauksaimniecībā un mežizstrādē rada papildu slodzi un samazināt CO2 kļuvis nu jau par starptautisku mērķi. Vienlaikus skaidrs ir tas, ka šīs emisijas nemazināsies strauji un oglekļa dioksīds kā liekā procesu atkritumviela būs apjomīgā daudzumā pieejams vēl ilgi. Kamēr pasaules valstu valdības, starptautiskās organizācijas un aizvien vairāk iedzīvotāju domā, kā samazināt oglekļa dioksīda emisijas, zinātnieki ne tikai rada risinājumus emisiju samazināšanai, bet arī lūko, kādos veidos šo nevēlamo gāzi padarīt par izejvielu kam citam un arī uzglabāt. Skaidrs ir viens - oglekļa dioksīds mūsdienu pasaulē nudien nav deficīts un šīs gāzes pielietojums noteikti būtu labs veids, kā mazināt CO2 nevēlamo ietekmi. Tāpēc zinātnieki meklē veidus, kā oglekļa dioksīdu izmantot jaunu produktu radīšanā un kā to uzglabāt. Ar pavisam reālām un arī pārdrošām zinātnieku iecerēm raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Rīgas Tehniskās universitātes Lietišķās ķīmijas un materiālzinātnes fakultātes profesors, ķīmiķis Valdis Kampars.

Latvijas zinātnieku pētījumi par grafēnu

Grafēns ir oglekļa viena atoma biezs slānis. Tas ir ar aci neredzams, viegls, ar labām vadītājspējam un ļoti izturīgs. Daudzi grafēnu sauc arī par nākotnes materiālu. Pirms astoņiem gadiem šī materiāla atklājēji saņēma Nobela prēmiju. Par grafēnu, tā iegūšanu un izmantošanu stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta direktors Donāts Erts un pētniece Margarita Baitimirova.

Izjaukt mobilos telefonus ir sarežģīti un tomēr svarīgi

Britu Kolumbijas universitātes zinātnieki ir atraduši efektīvāku veidu, kā atdalīt divas visbiežāk izlietotās telefonu sastāvdaļas – stikla šķiedru un organiskos sveķus. Ja šāds process patiešām būtu veiksmīgs, tas tuvinātu cilvēci pirmajam bezatkritumu telefonam. Izrādās, viss slēpjas diezgan vienkāršā tehnoloģijā, kas materiāliem liek noslāņoties gravitācijas ietekmē.

Viedtelefoni ir liels un augošs segments kopējos elektronikas atkritumos, jo ik gadu pasaulē tiek pārdoti teju divi miljardi jaunu telefonu, kurus ļaudis nomaina ik pēc pieciem gadiem. Pētnieki norāda, ka būtiski ir iemācīties atdalīt tās telefona daļas, kuras vēl varētu izmantot. Vairums elektronikas atkritumu pārstrādātāju orientējas uz dārgmetālu atgūšanu, tādu kā, piemēram, zelts, sudrabs, varš un palādijs. Tie visi ir atkārtoti izmantojami citu produktu ražošanā.

Taču tās daļas, kas nesatur metālus, piemēram, jau piesauktie organiskie sveķi un stikla šķiedra, kas veido lielāko daļu telefona mikroshēmas plates, tiek izmesti, jo tajos ir mazāk vērtīgo elementu un tos ir grūti pārstrādāt.

Tālāk tas viss nonāk vai nu izgāztuvēs un poligonos, vai arī apkārtējā vidē, kur tālāk var izdalīt kaitīgas vielas gan augsnē, gan ūdenī.

Tāpēc pētnieki domā, kā šo problēmu risināt un meklējuši veidus, kā šos materiālus labāk pārstrādāt. Risinājums meklējams gravitācijā – proti, vielu atšķirīgo blīvumu dēļ ir iespējams nosēdinot smagākās materiāla daļiņas, no telefoniem atdalīt stikla šķiedru, ko tālāk var izmantot kā izejmateriālu būvniecībā un izolācijas materiālu izgatavošanā. Nākotnes iecere ir attīrīt materiālu līdz tādai pakāpei, lai to varētu atkārtoti izmantot to pašu mikroshēmu ražošanā.

Šobrīd sadarbībā ar atkritumu pārstrādātājiem zinātnieki meklē labāko un komerciāli izdevīgāko modeli, kas ļautu atkritumu straumē atdalīt dažādas plastmasas, metālu un šķiedras frakcijas, nelietojot toksiskas ķīmiskās vielas un nezaudējot vērtīgos elementus.

Mērķis ir liels un visnotaļ aktuāls – radīt bezatkritumu telefonu. Vēl jo vairāk vajadzību pēc šādiem telefoniem pastiprina tas, ka kopš šī gada sākuma Ķīna ir paziņojusi par atkritumu importa aizliegumu.

Vairāk par  mēģinājumiem radīt šādus telefonus varat lasīt interneta vietnē sciencedaily.com.