Ko gan cilvēks var darīt salā, kur siltākā temperatūra gadā ir +11, bet pusgadu valda krēsla, spēcīgs vējš un ik mirkli jādomā kā nenosalt, nenonākt polārlāča ķetnās un neapmaldīties milzīgajos ledāju un kalnu plašumos? Izrādās, šādas vietas ir īstās, kur satiekas piedzīvojumu meklētāji, strādnieki un zinātnieki, uzņēmēji un pārdrošu ideju īstenotāji. Šajā Svalbāras raidījumā viesosimies vistālāk uz ziemeļiem esošajā universitātē, alus brūzī, siltumnīcā un raktuvēs, kurās joprojām iegūst akmeņogles.

Svalbāras būtiskākais resurss ilgus gadus ir bijušas akmeņogles, derīgais izraktenis, kuru gan mūsdienās izmantot sāk aizvien retā tā radīto izmešu un vides piesārņojuma dēļ, taču 20. gadsimta sākumā tas bija burkāns, kas lika biznesa cilvēkiem raudzīties uz salu kā peļņas avotu. Par aizgājušo dienu aktīvajiem raktuvju darbiem Svalbārā vēl joprojām liecina koka sastatnes kalnu pakājēs, kas savulaik kausos pārvadājušas akmeņogles, taču šobrīd raktuvju darbi salā ir mazinājušies.. Raktuves ar nosaukumu Mine 7 šobrīd apgādā pilsētu ar enerģiju, kā arī gada laikā eksportē ap 100 tūkstošu tonnu akmeņogļu uz Dāniju betona ražošanai un Vāciju auto industrijai metāla ražošanai. Vairums no pārējām raktuvēm ir slēgtas dažādu iemeslu dēļ, taču mums bija iespēja paviesoties vienā no kādreizējām raktuvēm Mine 3 Svalbārā, kas pārstāja darboties 1996. gadā, kad raktuvēs beidzās akmeņogļu krājumi. Šīs raktuves 25 pastāvēšanas gadu laikā saražoja 3, 7 miljonus tonnu. Stāsta gide Ragnhilde Utne.

Vēl bija ļoti interesanta tikšanās ar Bendžaminu Vidmaru - pavāru no Floridas, kurš strādā Longjērbījenes kafejnīcās un kurš atbraucot uz šo salu un ieraugot produktu cenas, nolēma - vajag steidzami sākt audzēt pašiem savus dārzeņus. Mēs tikāmies ar Bendžaminu ārkārtīgi vējainā un slapjā atkušņa dienā viņa siltumnīcā vai tādā kā teltī, kuru pamatīgi bija papluinījis vējš. Teltī kastēs bija pērnā gada augi, komposts, pagaidām viss bija atstāts kā noliktavā, jo ziemā te nekas nedarbojas, jo normāla siltumnīcas apkurināšana ir pārāk dārga. Taču iepriekšējā gadā Bendžaminam bija divas veiksmīgas ražas un uz vēl labākiem rezultātiem viņš cer šogad.

Kur cilvēks, tur alus, tā var spriest viesojoties uz ziemeļiem vistālākajā alus brūzī, kura tapšana bija šķēršļiem pilna, taču šobrīd ir ļoti veiksmīga. Brūzi izveidoja norvēģis Roberts Johansens, viņš pārcēlās uz Svalbāru astoņdesmitajos gados, kad viņam bija 22 gadi, šobrīd viņam jau ir 59 un viņš ir cilvēks, kura dzīvesstāsts ir interesantāks par pašu alu! Ilgus gadus viņš rakstīja vēstules Norvēģijas varas iestādēm, līdz tomēr saņēma atļauju atvērt Svalbārā alu darītavu. Vairāk stāsta Roberta kolēģe, alus brūža darbiniece Ida Larsena.