Kaiju kliedzieni vasaras novakarēs, pīļu mammas kuplā pīlēnu saime piemājas ezerā un gulbju savrupums un cēlums - ūdensputni ikvienam no mums ir pazīstami un ikdienas solī sastopami. Bez ūdensputniem nav iedomāja nedz jūras piekrastes ainava, nedz Latvijas ezeri, pat ne pilsētu dinamiskā dzīve, kur arī ūdensputni raduši savu vietu. Kā peldētprasme un niršana tiek apvienota ar labām lidošanas spējām un kāda ir ūdensputnu ikdiena šajā gadalaikā, kad  mazuļi jābaro, jāmāca lidot un izdzīvot. Kāpēc pīles, zosis un gulbjus nedrīkst barot ar maizi, kā pīle nesamirkst un prot nirt un kādas ūdensputnu sugas sastopamas Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ornitologs, ūdensputnu pazinējs Dmitrijs Boiko.

 

Smiltāju un kāpu putni

Stepes čipste ir viena no tām putnu sugām, ko var sastapt piejūras kāpās, bet paradoksāli ir tas, ka šim putniņam mazāk traucē militārā darbība, nekā cilvēku klātbūtne pludmalē.

Bridējputni, kaijveidīgie, pīļu dzimtai piederīgie, tādi, kas ligzdas vij oļainās pludmalēs, un tādi, kas no mazdārziņiem atlido paganīties jūras kāpās – sugas, ko var dēvēt par kāpu un smiltāju putniem, ir daudzveidīgas. Par kāpu un smiltāju putnu sugām, par to populācijas skaitu un dzīvesveidu un vai jūras žagata ir žagata, stāsta ornitologs Viesturs Ķerus.

Putnu migrācija un tās saistība ar izmaiņām putnu ģenētiskajā materiālā

Lundas universitātes biologi pētījuši vītīša migrāciju ziemas periodā un nākuši klajā ar secinājumu, ka mazā putniņa ģenētiskais mantojums nosaka, kuru debespusi putns izvēlēsies, dodoties pārlaist ziemu.

Vītītis ir zvirbuļveidīgais putns, kas pēc skata atgādina pelēcīgi zaļgano čunčiņu un tieši šis putniņš izvēlēts pētījumā par “migrācijas gēnu” atšķirību un nozīmi gājputnu izvēlē par labu vienai vai otrai teritorijai. Pētījumā atklāts, ka vītīši, kas ligzdo Zviedrijas dienvidos migrē uz Rietumāfriku, bet tie, kas ligzdo Zviedrijas ziemeļos, Somijā un Baltijas valstīs lido uz Dienvid- vai Austrumāfriku.

Zinātnieki. izpētot dažādu reģionu vītīšu genomu. ieguvuši datus, ko iespējams savstarpēji salīdzināt un secinājuši, ka putnu ģenētiskais materiāls ir teju identisks, taču putni Zviedrijas dienvidos un Baltijas tuvumā ievērojami atšķiras. Izmaiņas pētāmo putnu ģenētikā ir vērojamas tikai divos noteiktos genoma reģionos, kur atšķirība vērojama 200 dažādos gēnos. To vidū, ļoti iespējams, ir vairāki, kas atbild par uzvedību migrācijas laikā un spējām psiholoģiski pielāgoties dažādiem apstākļiem. Tāpat pētnieki arī nenoliedz, ka daļa no šiem 200 gēniem ir tādi, par kuru darbību ir ļoti maz informācijas un nav īsti skaidrs, kāda ir to galvenā funkcija. Pētnieki uzskata, ka tieši atšķirības šajos 200 gēnos ir iemesls, kāpēc vītīši, kas apdzīvo Zviedrijas dienvidus, migrē uz Rietumafriku, savukārt vairāk ziemeļiem piederošie par galamērķi izvēlas Dienvidaustrumāfriku.

Jau labu laiku zinātnē valda uzskats, ka putnu migrācijā liela nozīme ir ģenētikai -kad, kur un cik tālu lidot ir ierakstīts putnu gēnos. Taču pārvarot tūkstošiem kilometru lielu attālumu, putniem ir arī jāspēj pielāgoties dažādiem fizioloģiskiem izaicinājumiem - piemēram, iespējami efektīvi uzkrāt tauku un enerģijas rezerves. Kas tieši ļauj putniem veiksmīgāk pielāgoties dažādiem apstākļiem un kāda loma šajā visā ir noteiktiem gēniem, pagaidām zinātniekiem vēl ir mīkla, bet paredzams, ka pētījums, kurā izdevās konstatēt dažādu reģionu vītīšu ģenētiskās atšķirības, būs būtisks solis uz priekšu, lai sīkāk izzinātu putnu migrācijas uzvedību un tās saistību ar izmaiņām putnu ģenētiskajā materiālā. 

Plašāk par šo Lundas universitātes pētījumu varat lasīt interneta vietnē sciencedaily.com.