Indijā tā ir trešā daļa iedzīvotāju, Eiropā tie ir aptuveni desmit procenti, Amerikā – pieci, bet kopā gandrīz pusmiljards cilvēku pasaulē. Lai arī tie ir aptuveni skaitļi, skaidrs ir viens – ievērojama daļa pasaules iedzīvotāju ikdienā nepatērē gaļu vai dzīvnieku valsts produktus. Mūsdienās vairs nav pārsteigums, ja kāds paziņo - es neēdu gaļu. Veģetāriešu un vegānu ēdieni aizvien biežāk atrod savu vietu restorānu un kafejnīcu piedāvājumā un iespēja iegādāties produktus no visas pasaules ļauj šos ēšanas paradumus piekopt daudzveidīgāk. Taču, vai tiešām veģetārisms ir tikai mūsdienu parādība un ko par gaļas neēšanu domāja cilvēki vēsturē? Kāda loma veģetāriem ēdieniem ir senajās pavārgrāmatās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro RISEBA docente, mākslas zinātņu doktore Astra Spalvēna.

Latvijā veģetārisma kustība kļūst populāra 19.-20.gadsmita mijā, ietekmējoties no Skandināvijas.

Veģetārisms ir jauna kustība, kas parāda jaunu skatījumu, bet nevar teikt, ka tiek uzreiz ar sajūsmu pieņemta.

Šī kustība ienāk gan caur medicīnu, veģetārisms kā alternatīva uztura principu kopums ir populārs sanatorijās. Ārsts Augusts Kļaviņš nodibina sanatoriju, kurā ārstē pacientus tieši ar veģetāru uzturu. Viņš arī saraksta pavārgrāmatu par veģetāriem ēdieniem, viņš arī popularizē veselīgu dzīvesveidu un veģetārismu saista arī ar atturēšanos no alkohola un smēķēšanas. Ārsts uzskata, ka pārlieku liels tuklums ir šaubīga manta. Viņš uzskata, ka tieši kalsnēji cilvēki ir veselīgāki.

20. – 30. gados parādās kareivīga retorika no veģetāriešu puses, veģetārieši aicina doties cīņā par veselīgu uzturu. Bet ir arī pretargumenti, viens no tiem ir saistīts ar ekonomisko aspektu.

Veģetārisms parādās kā modes lieta, kā moderna dzīvesveida sastāvdaļa, bohēmas sastāvdaļa. Sākotnēji par veģetārismu runā kā par dārgu, kā par augstākā sabiedrības slāņa dzīvesveidu, jo dažādības nodrošināšanai daudzi produkti ir jāieved.

Nevar runāt par gaļas ēšanas ieradumu, kas tiek  lauzts, jo arī mūsu senči ikdienā gaļu nelietoja bieži, bet ar jau 18. gadsimtā mainās attieksme pret dārzeņiem. Līdz tam laikam, ja cilvēks ir turīgs un grib sevi parādīt viesiem, viņš galdā liekt daudz un dažādi pagatavotu gaļu. Ar 18. gadsimtu kļūst svarīgi, cik smalki ēdiens sagatavots, cik dažādas ir garšas.

Svarīgs ir arī intelektuālais faktors, piemēram, Bairons bijis kaismīgs veģetārisma popularizētās, kas runāja par to, ka gaļa mūs padara nogurušus un inertus, prātu padara kūtru. Neskaitāmas jaunkundzes sekoja viņa piemēram.

Mūsu senču ēdienkarte

Tagad Latvijā  ezerrieksts atrodams tik dažās ūdenstilpnēs un ir aizsargājams augs, bet  pirms vairākiem tūkstošiem gadu  tas  bija ierasts pārtikas produkts mūsu senču ēdienkartē. Kuros laikos Latvijas teritorijā tika ēstas gliemenes un audzēta prosa un kāda bija pārtika  sendienās, par stāsta  antropoloģe vēstures zinātņu doktore Gunita Zariņa.

„Akmens laikmetā cilvēki daudz uzturā lietoja augus, zivis un nedaudz arī gaļu, ja bija tāds laimīgs gadījums,” stāsta Gunita Zariņa.

Vienkāršoti sakot, kas bija atrodams un noķerams un atzīts par veselībai  nekaitīgu, to arī senatnē ēda.

Sākotnējā periodā tie ir visi savvaļas augi un dzīvnieki, kas tiek lietoti uzturā. Akmens laikmetā plaši uzturā lietoja ezerriekstus, lielās nātres, čemurainos puķu meldrus, dažādu ūdensliliju saknes, visas iespējamās ogas un sēnes, atzīst Gunita Zariņa.

Salīdzinot ar mūsdienām uzturā ir lielāks saldūdens zivju īpatsvars, jo tās bija pieejamas, kamēr nebija attīstījusies ne lopkopība, ne zemkopība.

Tāpat arī ozolzīles lietotas uzturā paralēli miežiem un kviešiem vēl pat bronzas laikmetā.

Attīstoties sabiedrībai, uzsvars pārtikā tiek likts uz to, kas izaug uz lauka vai atrodas kūtī, mežā produkti kļūst par papildus uztura avotiem. Tās notiek Latvijas teritorijā ap 2000. g.p.m.ē.

„Sākot attīstīties ražotājsaimniecībai un pārejot uz vienpusīgāku graudaugu uzturu, var konstatēt zobu sistēmas pasliktināšanos cilvēkiem. Pārtiekot no savvaļas produktiem, acīmredzot tika uzņemts vairāk kalcija un olbaltumvielu,” norāda Gunita Zariņa.

Lauksaimniecība garantē drošāku un pastāvīgāku uzturu, bet vienpusīgāku un var atstāt iespaidu uz cilvēka veselību.