Kastītes ar  bezkrāsainām detaļām skaitā no 50 līdz vairākiem simtiem - tāds  ir sākums mēroga modelistu darbam, lai vēlāk tiktu  tapinātas lidmašīnas, apsniguši, dubļaini vai pat  rozā  tanki, cilvēki ar kniepadatas galviņas lieluma sejām un milimetra izmēra izteiksmīgām acīm. Kā top šādi modeļi un kā izskatās  mēroga modelista darbistabā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā skan Zanes Lāces sižets par kluba „Zelta griezums” dalībnieku Edgaru Bizūnu, IPMS  jeb Starptautiskās plastikas modelistu asociācijas, Latvijas kluba biedru, kurš savu bērnības sapni īsteno kopš sešu gadu vecuma, tagad būvējot arī vēsturiskas kara tehnikas paraugus.

Savukārt studijā kopā ar mēroga modelistiem Kārli Udrasu un Vitāliju Silinēviču, kā arī Latvijas Kara muzeja vēsturnieku Māri Konovaļčiku saruna par mēroga modelismu Latvijā un pasaulē. Tāds šķietami svešs vārdu savienojums kā "mēroga modelisms" ir pavisam aizraujoša lieta. Tas ir stāsts par to, kā ar milzīgu pacietību apveltīti cilvēki, veido modeļus dažādām vēsturiskām ainām, priekšmetiem, arī personāžiem. Gluži kā kino filmās redzētus kadrus uzbur acu priekšā taustāmā veidā.

Runājot par modeļiem, kas skar sendienas, svarīgas ir mērvienības un mēru sistēmas, kuras mūsdienās vairs nelieto. Kā neapjukt seno un mūsdienu mērvienību plašajā klāstā?

Jau 13. gadsimtā Rīga izcīnīja pilsētas mēru autonomiju un saglabāja to līdz pat 19. gadsimtam. Taču šo gadsimtu gaitā pilsētai negāja viegli – centrālā vara ne reizi vien centās mērus unificēt, kamēr tirdzniecības pilsēta Rīga centās tos saglabāt. Ne velti mēru brīvība bija viens no varas un bagātības avotiem. Vēsturiskajā literatūrā ir sastopami tādi, nu jau jāsaka svešvārdi kā, Rīgas sāls lasts, Rīgas sieks un ass. Arī muca bija savulaik mēru vienība un tai mūsdienas atbilstu 117, 12 litri. Rīgas pūrs ir 68,75 litri, bet Rīgas ass nozīmēja 161, 25 cm garu vienību. Rīgas stops sevī ietilpināja 1, 275 litrus. Tā bija izplatīta šķidruma mērvienība daudzās Rietumeiropas un Skandināvijas pilsētās. To iekļāva arī beramo vielu, piemēram, graudu mēru sistēmā kā pūra sastāvdaļu.

Savukārt viena Rīgas mārciņa bija 418, 8 gramus smaga. 10 mārciņu atsvars bija viens no svaru paraugiem, ko apstiprināja 1761. gadā. Tā virsmā iegravēja mazo pilsētas ģerboni, mārciņas simbolu un tekstu, kas apliecināja mārciņas pārbaudes rezultātus. Atsvara precizitāti regulēja ar svina skaidu vai rupju smilšu palīdzību, kas bija sabērts atsvara tukšajā vidusdaļā. Tās, kad bija nepieciešams, papildināja vai nobēra, atskrūvējot īpašu skrūvi.

Lai orientētos šajā sarežģītajā mēru sistēmā, pilsētā bija īpaši mēru izgatavotāju amatu vecākie, pilsētas svērēji un brāķeri. Rīgā viņu rīcībā bija divi identiski mēru paraugu komplekti, no kuriem viens glabājām Svaru mājā Rātslaukumā, bet otrs Rātsnama arhīvā. Lai šos mērus nesajauktu, tos speciāli iezīmēja ar metālā iegravētu vai kokā iededzinātu Rīgas pilsētas mazo ģerboni – divām sakrustotām atslēgām un tekstu, kurā precīzi norādīja, kad attiecīgo mēru apstiprināja kā paraugmēru. Tirgotāju ikdienā lietotos mērus salīdzināja ar mēriem no komplekta, kurš atradās Svaru mājā. Ar laiku paraugi zaudēja precizitāti, tāpēc to kontrolei un jaunu izgatavošanai lietoja Rīgas rātes arhīvā glabātos mēru paraugus.

Sākot ar 1845. gadu visā Krievijas impērijā bija jāpāriet uz jaunizveidoti krievu mēru sistēmu. Rīgas mēru paraugus pilsētas valde 19. gadsimta beigās nodeva tagadējam Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam.