Katru gadu Latvijā pilngadību sasniedz ap 500 bērnu, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē. 18 gados viņiem jāsāk pastāvīga dzīve, bet daudziem tas izrādās… praktiski neiespējami. Atbalsts atkarīgs no pašvaldības un līdz ar to ir sava veida loterija – paveiksies vai nē. Turklāt bez ģimenes stiprā pleca palikušajiem svarīga ir ne tikai nauda, bet arī morālais atbalsts, un to valsts tikai tagad mācās sniegt.

Kā uzsākt patstāvīgu dzīvi ar pārdesmit eiro kabatā un bez ģimenes finansiālā un emocionālā atbalsta? Šādā situācijā pēc pilngadības nokļūst daudzi ārpusģimenes aprūpē auguši jaunieši.

Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc Latvijā nav tādas atbalsta sistēmas, kas pēc dzīves bērnu aprūpes centros vai audžuģimenēs jauniešiem ļautu nostāties uz kājām.

Dukuļi ir audžuģimene. Sarmītes un Valda meitas jau pieaugušas un audzina savus bērnus, tāpēc pieņēmuši četrus audžudēlus. Vēl divi puikas – sešpadsmitgadīgais Ņikita un piecpadsmitgadīgais Rimants šobrīd ir skolā.

Pirmais ģimenē pirms desmit gadiem ieradās Roberts – kuru šeit mīļi dēvē par Robinsonu.

Audžuģimenes saņem atlīdzību un pabalstu bērnu uzturam precīzi līdz dienai, kad viņi kļūst pilngadīgi. Turpmāk jaunietim dzīvokļa pabalstu vai dzīvesvietu līdz 24 gadu vecumam sniedz pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūp. Vismaz tā paredz likums.

Roberta gadījumā tā būtu Līgatnes novada pašvaldība. Novadā maksimālais dzīvokļa pabalsta apmērs ir 41 eiro, par to šobrīd Roberts īrē istabu audžuvecāku Dukuļu mājā, labi apzinoties, ka citur dzīvojamo telpu atļauties nevarētu.

Sarmīte saglabājusi vēstuli, kuru Robertam pirms gada sūtījusi Līgatnes novada dome. Pašvaldība piedāvā vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetiem un mīkstajam inventāram – 249,71 eiro un pabalstu ikmēneša izdevumiem 64,03 eiro – ja sekmīgi mācās. Līdztekus dzīvokļa pabalstam tas ir atbalsts, ko saskaņā ar likumu pašvaldībām ir jāsniedz pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kas auguši bez vecākiem.

“Te ir tā vājā vieta, tāpēc, ka valsts jau nekur nav noteikusi konkrētu summu, valsts ir noteikusi ne mazāk kā. Minimālo. Pašvaldībai ir brīvas rokas piešķirt tik, cik viņi uzskata, cik viņu iedzīvotāju vajag atbalstīt,” saka Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Pirms diviem gadiem Tiesībsargs veica apjomīgu pārbaudi visās Latvijas pašvaldībās par sociālajām garantijām pēc ārpusģimenes aprūpes. Lielākā daļa pašvaldību maksā likumā noteikto summu.

Ņirgāšanās par cilvēku, pēc Grāveres domām, ir vienreizējais pabalsts sadzīves inventāram jeb Tiesībsarga birojā dēvētais “pūriņš”. Kas domāts tam, lai jaunietis savu dzīvesvietu varētu aprīkot ar visu nepieciešamo. Valstī noteiktais, minimālais pabalsta apmērs ir 249,71 eiro, bet jau likuma tapšanas brīdī bija skaidrs, ka tā ir tikai puse no tolaik nepieciešamā.

Pērn Tiesībsargs aicināja Labklājības ministriju un pašvaldības pārskatīt regulējumu. Ministru kabineta noteikumi nav mainīti, savukārt, gods kam gods, vairākas pašvaldības ir atsaukušās un palielinājušas pabalstu apmērus, vēl dažas plāno tos pārskatīt nākamgad.

Jāteic gan, ka pāris pašvaldībās tie jau bija augstāki, nekā likumā noteiktais minimums. Te īpaši jāizceļ Liepāja, kur pūriņa pabalsts sasniedz 700 eiro. Lielāki pabalsti patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir arī Naukšēnos un Apē. Tie nav bagātākie novadi, līdz ar to Grāvere uzsver – tas ir attieksmes jautājums.