Mediķiem vairs nav lūgumu, ir pavēles – kā karā. Tā pēdējās nedēļās pieredzēto raksturo veselības aprūpē strādājošie. Savas ierastās rutīnas vietā viņi saņem komandas strādāt tur, kur akūti trūkst darba roku. Pacientus ieved vienu pēc otra, vēl un vēl. Lai tiktu galā ar Covid-19 sērgas skarto pacientu plūsmu, Latvijas slimnīcas pārveido savas nodaļas, bet inficēto skaits turpina augt.

Vai veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā ar tik milzīgu Covid-19 pacientu pieaugumu, par to raidījumā Atvērtie faili.

Laima Stepiņa daudzus gadus strādāja Natālijas Draudziņas vidusskolā Rīgā. Mācīja latviešu valodu. Šogad pirmo gadu ir pensijā. Taču kolēģi skolotāju uzaicināja pievienoties Skolotāju dienas svinībām. Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursija, kura beidzās ar lielu saslimušo skaitu, bija viens no pirmajiem infekcijas masveida uzliesmojumiem šoruden.

Laima stāsta, ka autobusa ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis. Maršruts veda uz maizes māju Priekules novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Vai saslima arī šoferis, Laima nezina. Bet tikai daži pedagogi no šī Covid autobusa nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām vecākiem. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni. Lūk, tāds domino efekts!

Par vienu Laima atviegloti uzelpo: “Es gods godam neesmu nevienu aplipinājusi!”

Kad skolā parādījās pirmie saslimušie, sākās izmeklēšana un pie Laimas atbrauca testa veicēji. Rezultāts bija pozitīvs. Pašai slimība attīstījās pakāpeniski. Sākumā viss bija viegli, vispirms parādījās temperatūra - 37,5 grādi. Neliels klepus. Vienu nakti piezagās stipras kaulu un muskuļu sāpes. Temperatūra kāpa un krita. Viņu visu laiku uzpasēja “ātrie”, deva padomus. Zvanīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji.

Slimība neatkāpās un Laimu aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Nespēks todien bijis tāds, ka Laima nespēja paiet. Mediķu mašīnā teju ienesta, bet līdz palātai aizvesta ratiņkrēslā. Smejas, tā kļuvusi par televīzijas zvaigzni, jo brīdi, kad viņa vesta uz palātu, nofilmējušas televīzijas kameras. Bezspēkā pat nepasveicināja palātā jau gulošo sievieti. Tikai vēlāk saprata, ka tā ir skolas kolēģe. Slimnīcā nonāca vēl trīs skolotājas kolēģes.

Laimu ārstēja ar antibiotikām un visu laiku deva skābekli, jo tas asinīs kritās. Viņa bija nodaļas palātā, kurā skābeklis nāca no “vada”. Uzliec masku un elpo. 30 minūtes elpo, tad atpūta. Citiem palātā pie gultas skābekļa “vada” nebija, to atnesa balonos. Mediķi visu laiku uzmanīja, vai slimnieki elpo skābekli. Laima juta arī ārstu bažas: 

Ārste vēlāk teikusi, cik labi, ka viņas nodaļā visi veseļojas labi. Par spīti ārstu uztraukumam, Laima domā, ka slimnīca bija sagatavojusies lielajam pacientu pieplūdumam. Infektoloģijas centrs ir viena no slimnīcām, kas pārvērsta tikai par Covid-19 slimnīcu. Rīgā otrs tāds ir Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Laima atceras, ka palātas bijušas pilnas. Citus slimniekus gan viņa nesatika. Blakus palātā ārstējušies Rīgas “Dinamo” sportisti. 

Mediķi un personāls palātā nāca skafandros. Pacientes savu ārstu sejas nemaz nav redzējušas. Atpazina tikai pēc balss un acīm. Laima pārliecinājusies, ka mediķu darbs Covid-19 laikā patiešām ir ārkārtīgi grūts. Brilles svīst ciet, dubulti cimdi, speciāli zābaki, priekšauts. Ja veica kādu manipulāciju, tad arī pacientiem bija jāvelk sejas maska, kuru katru dienu izsniedza jaunu.

Kopumā Laima slimnīca nogulēja 12 dienas. Ārstēšanās kurss bija beidzies, tomēr viņas statuss aizvien bija „Covid-19 pozitīva”. Mediķi ļāva doties mājās un nodeva ģimenes ārsta uzraudzībā. Mājās Iecavā viņu nogādāja ar speciālu transportu, kura saorganizēja pašvaldība. Rīdziniekus mājās nogādā slimnīcas transports. Par visu ir padomāts, Laima saka.

Bet vai tā tiešām ir? 

“Zoom” platformā pēc pulksten sešiem vakarā sazvanāmies ar Infektoloģijas centra ārsti Edīti Kausenieci. Pēc dežūras slimnīcā daktere vēl ir strādājusi ar studentiem. Ir sagurusi. Ikdienā viņa ir ambulances, ne slimnīcas ārste. Taču oktobra sākumā nozīmēta aizvietot atvaļinājumā aizgājušo kolēģi un kopš tā brīža joprojām strādā Covid-19 slimnīcā, kā daktere tagad sauc Infektoloģijas centru. Neviens nav jautājis, vai grib strādāt ar Covid-19 slimniekiem.

Ir maza daļa tā dēvēto tranzītpacientu, kuru Covid-19 statuss vēl nav zināms. Viņus ievieto atsevišķā nodaļā un gaida analīzes. Tomēr lielākā daļa tranzītpacientu izrādās koronavīrusa pozitīvi. Daļa paliek slimnīcā, daļa dodas ārstēties mājās.

Vakarā, kad sarunājamies, brīvu vietu infektoloģijas slimnīcā ir maz. Edīte Kauseniece saka, mazāk par 10.

Salīdzinot ar pavasari, pieaudzis ne tikai saslimušo skaits, bet arī slimnīcā pavadīto dienu skaits. Pašlaik stacionārā nonāk tikai tie, kuru veselības stāvoklis ir patiešām slikts.

Un te Covid krīze sāpīgi izgaismo problēmas, kuras medicīna ir izjutusi gadiem. Problēmas, par kurām ārsti nepagurdami runājuši gan medijos, gan valdības sēdēs. Ja ārste Edīte Kauseniece tagad varētu ko lūgt valdībai, viņai būtu tikai viena prasība - vairāk ārstu un aprūpes personāla. Mediķi pašlaik strādā uz spēku izsīkuma robežas.