Dzejniece Mirdza Ķempe bijusi pirmā Radiofona diktore, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc viņas balss Radio fonotēkā atrodama pārsteidzoši bieži. Raidījumā skan Mirdzas Ķempes dzeja, dziesmas ar viņas tulkotiem vai radītiem vārdiem, atmiņas par un ap spožo personību, vērtējot dzejnieces veikumu dažādi, dažādos vēstures posmos.

Raidījuma sākumā skan ieraksts no 1976. gada. Latvijas PSR Radio komitejas Literāri dramatisko raidījumu redaktors, dzejnieks Gunārs Selga savu raidījumu sāk ar pateicības vārdiem savai skolotājai, dzejniecei Mirdzai Ķempei. Viņam dzejnieces balss ir dārgums, un tādus patiesi glabā Radio arhīvs. Par ko tad, pieminētās tikšanās laikā, runā Mirdza Ķempe? Dalās raizēs par starptautisko situāciju, pauž rūpes un atbalstu Indijai, cīņā pret angļu kolonistiem, runā arī par jauno autoru konsultantes darbu Latvijas Rakstnieku savienībā.

Arī šī raidījuma autore Anda Buševica meklē balsu dārgumus Radio fonotēkā, un, rokoties, ar pārsteigumu konstatējusi, ka Mirdzas Ķempes personība Radio kolēģus interesējusi visos laikos.

Raidījumā skan krāšņu interviju fragmentu buķeti. Latvijas Radio 3 Klasika kolēģi raidījumu ciklā ierakstījuši Jāņa Petera atmiņas par laikabiedriem turpinājumos, tās grāmatā plāno izdot arī “Neputns”. Bet Ilgas Augustes sagatavoto, 2017. gada 18. novembra raidījumu, veltījumu Mirdzas Ķempes 110. jubilejai, viegli var atrast arī Radio mājaslapas arhīvā. Raidījumā dzejnieks Jānis Peters dalās atmiņās par Mirdzu Ķempi. Tas esot bijis sešdesmito gadu sākumā, Jānis Peters tikko no Liepājas teātra skatuves strādnieka, esot kļuvis par Liepājas rajona avīzes ārštata korespondentu, nesis uz avīzi arī savu dzejoļus, un te – Mirdza Ķempe. Atbraukusi uz dzimto Liepāju ar ļoti praktisku mērķi, uzmeklēt tēva kapavietu, kas izvērties par draudzību gadu garumā.

“Viens no pirmajiem impulsiem, kāpēc es gribēju Radio fonotēkā uzmeklēt Mirdzas Ķempes balsi, zināju, ka dzejniece no 1928. gada līdz 1941. gadam bijusi diktore Rīgas radiofonā. Klausos viņas balsī, un man tā nemaz neliekas tik skaista, tai nav Sandras Glāzupas glāsmainā seksapīla, nav Aritas Grīnbergas smejošās laipnības. Taču viennozīmīgi tajā ir kāda pārliecība par sevi, Mirdza Ķempe vienmēr bijusi dīva,” atzīst Anda Buševica.

Kad 1941. gada jūnijā Radiofonu evakuēja uz Padomju Savienību, Mirdzas Ķempes bēgļu gaitu liecinieks ir Jānis Žīgurs, viņas Radio kolēģis, vēlāk abi kopīgi vadīja Latvijas PSR Valsts Leļļu teātri. Ieskatam 1987. gada raidījums.

Par Rakstnieku savienības biedri Mirdza Ķempe kļūst tikai pēc kara. Pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos viņa daudz tulko, no krievu, angļu, vācu, franču, spāņu valodas, un viņu šai posmā varētu saukt par vārda profesionāli. Mūsdienās tas nebūtu nekas īpašs, ja dzejnieks vienlīdz labi spēj gan arī uzrakstīt kādu reklāmas saukli, gan atdzejot sarežģītu dzejas formu. Taču ir informācija par LPSR Tautas dzejnieci, kas netika padomjgados pārāk popularizēta: Mirdzas Ķempes vārds Radio fonotēkā ir līdzās vairākām “Bellacord Electro” orķestra 30.gadu dziesmām.

Es neatradu apstiprinājumu citviet izskanējušam apgalvojumam, ka viņa ir tekstu autore tādiem šlāgeriem kā “Šņāci, Minna!” vai “Mērkaķītis”, taču droši varu apgalvot, ka viņa ir latviskojusi Dunajevska “Sirdi”, dziesmu no tolaik populārās filmas “Jautrie zēni”.

Maza pērle ir arī Marisa Vētras iedziedātās “Bel Ami” rindas.

Fragmentā no 1997. gada Liegas Piešiņas raidījuma par Mirdzu Ķempi stāsta liepājniece Dzidra Šmite jeb Balandina, kas par dzejnieci 36 gadu vecumā kļuva tieši pēc Mirdzas Ķempes mudinājuma.

Patiesi intriģējošs ieraksts ir no 1987. gadā notikušā Mirdzas Ķempes atceres vakara Maskavā, tajā runā Indijas vēstnieks, apraksta kartītē minēts viņa uzvārds – Kauls. Vēstnieks angliski nolasa Mirdzas Ķempes veltījumu Indijas garīgajam un politiskajam līderim Džavaharlalu Neru.

Tas, kas pārsteidz Mirdzas Ķempes stāstā: viņas spēja vienlaikus būt ārkārtīgi praktiskai, nokārtot arī savu aizbilstamo dzejnieku sadzīvi, un vienlaikus domāt varenos mērogos.

Vai Neru personībā Mirdzu Ķempi saistīja viņa cīņa pret koloniālismu, vai Indijas tūkstošiem gadu senā kultūra kopumā? Varu atbildēt tikai ar savas dzīves nogrieznī pieredzēto. Atceros Sunita Kumāra Čaterdži grāmatas “Balti un ārieši” ārkārtējo popularitāti 1990. gadā. Dzejniece jau divdesmit gadus kā bija aizgājusi mūžībā, taču deviņdesmitajos ideja, ka latvieši ir daudz senāka tauta, ar savām, ne tikai vēsturiskām tiesībām, bet varbūt pat kosmisku nozīmi pasaules liktenī, bija iedvesmojoša un varbūt pat izšķirīga nacionālās atmodas cīņās.

Mirdzas Ķempes dzeja ir tūkstošveidīga. Ir dzejnieki, kurus var atpazīt pēc pāris rindiņām, taču Ķempes dzeju var atrast visnegaidītākajās vietās. Pēdējais atradums Radio fonotēkā ir grupas “Gaujarts” dziesma. Zināju to jau sen, bet biju ļoti pārsteigta, konstatējot, ka dziesmas vārdu autore ir Mirdza Ķempe.