Iveta Kažoka: Mums ir neliela politiskā stagnācija valstī, šis ir vairāk mazu darbu laiks

Radījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas pētnieci Ivetu Kažoku par ideju krīzi Latvijā, politiskās izglītības jaunajām formām, par demokrātijas kvalitāti, kara laiku un reformām, kā arī par Lietuvu un Igauniju kā vīziju.

Domnīcas "Providus" direktore, vadošā pētniece Iveta Kažoka, kura specializējas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Viņa saka, ka aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrību. 

Jūs nesen rakstījāt portālā "Satori", ka parasti laba doma ir turēties pa gabalu no tiem, kuri domā, ka spēj izskaidrot visu sabiedrību. Šādi vienkāršoti skaidrojami ir ne tikai bīstama, jo rada maldīgu skaidrības ilūziju, bet tiem ir arī potenciāls izraisīt teju reliģiska rakstura fanātismu. Kāda būtu jūsu šī brīža diagnoze Latvijas sabiedrībai, kas ir tas, ko ir iespējams diagnosticēt un pēc kādiem parametriem vai kritērijiem, ņemot vērā, ka ir svarīgi turēties pa gabalu no tiem, kuri spēj izskaidrot visu sabiedrību?

Iveta Kažoka: Vārdu sakot, ir bīstami šobrīd mēģināt taisīt visaptverošu skaidrojumu, jo es pati esmu pateikusi, ka no šādiem cilvēkiem vajag baidīties. Tāpēc es atļaušos tiešām atturēties savā diagnozes uzstādīšanā, pasakot, ka, protams, ka tā ir tikai mana versija par to, kas ar Latvijas sabiedrību šobrīd notiek. 

Es redzu dažās lietas, pirmkārt, mēs esam ļoti fragmentēta sabiedrība, kas diezgan maz saprot par to, kas darās līdzcilvēku dzīvēs, kur nu vēl viņu galvās, gan attiecībā uz etniskajiem jautājumiem, gan arī attiecībā uz sociāliem jautājumiem. Teiksim, cilvēks, kas dzīvo Rīgā un sarunājas latviešu valodā, gandrīz neko nezina par cilvēku, kas dzīvo Daugavpilī, kuram ir zemi ieņēmumi, un pat neatkarīgi no tā, kādā valodā šis cilvēks runā.

Tā ir viena lieta. 

Otra lieta ir, ka mums ir tāda neliela politiskā stagnācija valstī tādā nozīmē, ka šis nav ideju laiks, šis ir vairāk tādu mazu darbu un daudzu kompromisu laiks. Kas nav slikti, jo tas ļauj pakāpeniski, soli pa solim virzīties adekvātos virzienos. Vienlaikus, pieņemu, ka domājošiem cilvēkiem Latvijā varētu būt diezgan garlaicīga tieši šobrīd.

Izskan viedoklis, ka šis ir īstais laiks, ņemot vērā kara situāciju Ukrainā, pieņemt vairākus radikālus un būtiskus lēmumus, rīkoties atsevišķos jautājumos. Saka, ka kara komunikācija ir specifisks laiks, kurā sabiedrība darbojas un pastāv, reformas drošības jomā, reformas izglītības jomā, ka tie visi tomēr ir saistīti jautājumi, kas varētu būt interesantāki, bet jūs sakāt - nav.

Iveta Kažoka: Karš, ja tā drīkst izteikties, ir neinteresanta parādība tādā nozīmē, ka sadala pasauli ļoti striktā binārā izpausmē, kur ir labais un sliktais, baltais un melnais. Un, protams, pie šāda pasaules redzējuma ir vienkāršāk pieņemt lēmumus, kas iepriekš nav bijuši iedomājami. Bet vienlaikus par šiem lēmumiem ir arī grūti reflektēt, esot kara situācijā, jo katrs, man šķiet, kas šādā sabiedrībā dzīvo, gribot negribot ir pakļauts tam spiedienam uztvert lietas saasināti, emocionāli un ļoti vienkāršoti. No šāda aspekta raugoties, domāt par to, kas ir noticis mūsu sabiedrībā tādā dziļā līmenī tieši kara kontekstā šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīti. 

Es redzu, ka parādās pirmie mēģinājumi. Teiksim, jaunā filmā "Viss ir kārtībā" par ģimeni, kurā daļa svinēja gan 9. maiju, gan arī atzīmē Jauno gadu pēc Krievijas kalendāra, ir kaut kas ļoti neparasts, jo ienes kaut kādas jaunas notis šajā strikti vienkāršotajā pasaules uzskatā, ko neizbēgami ienes karš un kara izraisītās emocionālās sekas uz gandrīz visu sabiedrību. 

Tāpēc es atļaušos pateikt, karš ir milzīga traģēdija, bet vienlaikus,

ja mēs dzīvojam kara laikā, tad domāt padziļināti un reflektēt par to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam tieši tajā, konkrētajā kontekstā, es neteiktu, ka tas ir lieki, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo mēs paši nespējam uz sevi paraudzīties no malas un piešķir tam redzējumam kādas nianses.

Jūs sakāt, mēs esam sagaidījuši sabiedrībā kaut kādos noteiktos parametros. Tā stagnāciju iziet no tā, ka tāda jau bija pirms šīs kara situācijas un ka tā vienkārši turpinās un karš neko nemaina uzvedības modelī, politiskajā kultūrā?

Iveta Kažoka: Es vēlētos tomēr niansēto savu atbildi. Kad runāju par smagnējo sabiedrību, es vairāk par to biju domājusi ideju izpausmē. Proti, ka ir kaut kādi laiki, kad politikā ir ļoti daudz dažādu reformu piedāvājumu. Vai sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz dažādu interesantu diskusiju par to, kā vispār domāt par sabiedrību, kas ir jaunās pasaules tendences, kā tās attiecināt uz Latviju. Šis nav tas laiks. Tādā nozīmē mēs esam idejiski stagnējošā sabiedrībā tieši šobrīd, jo tādas padziļinātas refleksijas, viņas notiek, bet ir mazāk izplatītas sabiedrības mērogā, nekā tas varbūt ir bijis citos brīžos, kad ir vilkme pēc pārmaiņām, vilkme pēc jauna veida domāšanas. Es runāju par stagnāciju šādā izpratnē.

Viens praktisks piemērs no mūsu politiskās dzīves. Prezidents, pirms tiek izveidota valdība, nāk klajā ar salīdzinoši jaunu uzstādījumu - darām visu, lai panāktu Lietuvu un Igauniju. Kamēr valdība nenāks ar konkrētu plānu, es nemaz nenominēšu premjera amata kandidātu. Partijas kaut ko savstarpēji parunā, saprot, ka viņām nav risinājuma, un visi to situāciju tā arī akceptē. Mēs tiekam pie premjera amata kandidāta, pie jaunas valdības. Nespējam izskaidrot, ar ko šī jaunā valdība ir principiāli atšķirīgi no tās, kas ir bijusi iepriekšējos četrus gadus. Bet tas domāšanas process, kuram ir bijis kaut kāds impulss, prezidenta diezgan skaļi pieteiktais uzstādījums pēc jauna veida pieejām domāšanā, viņam nav nekāda turpinājuma. 

Šādā nozīmē mēs esam tādā stagnatīvā situācijā šobrīd, kad nav īsti ideju laiks, bet ir kara laiks un idejas kā stagnācijas laiks, kas arī varbūt nav ļoti slikti, jo fonā tomēr notiek diezgan daudz dažādu praktisku darbu, kas mūsu sabiedrību virza uz priekšu.

Iveta Kažoka ir "Providus" direktore un vadošā pētniece, kas specializējas labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos kā Latvijas, tā Eiropas Savienības līmenī. Papildus pētījumiem un analītiskiem rakstiem organizējusi un vadījusi diskusijas par sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem, kā arī palīdzējusi veidot interaktīvus vēlētāju izglītošanas rīkus "Gudras galvas" vai "Partiju šķirotavas" anketas. Viņai ir Latvijas Universitātes maģistra grāds tiesību zinātnēs, kā arī papildus starpuniversitāšu diploms Eiropas Savienības tiesībās.