Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofijas doktori, reliģiju zinātnieci un ideju vēsturnieci Agitu Misāni par pārejas sabiedrības beigām, Satversmes lasījumu nepieciešamību, nākotnes  vīziju un pēcvēlēšanu diskusijām, kā arī sabiedrības atsvešinātību un tās cēloņiem.

Pirms četriem gadiem iznāca Latvijas Universitātes rakstu krājums "Apmaldījušies brīvībā. Anomija mūsdienu Latvijā". Anomija esot tāds ārkārtējs stāvoklis, kad sarūk indivīda saites ar kopienu, no grieķu valodas tulkojumā tas nozīmē bezlikumību jeb stāvokli, kurā likumi nedarbojas. Un izpausmes tam var būt visdažādākās, gan intereses zudums par politiku vai sabiedriskajiem procesiem, apolitiskums, arī vēlēšanu aktivitāte, kā cilvēki veido saites ar sabiedrību. Raidījumā par to, vai mēs vēl aizvien esam pārejas sabiedrība ar visām tās izpausmēm, vērtē Agita Misāne. 

"Veids, kā novērtē citādākās idejas, tas, man liekas, ir drusku uztraucoši, jo normāli būtu pieņemt - nu labi, viņi tur šoreiz vinnēja, varbūt manējie palika mazākumā, vai vispār nekur netika, neko darīt, mēģināsim vēlreiz. Bet tas, kā sociālajos tīklos un ikdienas sarunās interpretē tos pretiniekus nevis kā citādi domājošos, kuri arī vēlētu mūsu valstij to labāko, mums tikai ir dažādi priekšstati par to, pirmkārt, kas ir tas labākais, un, otrkārt, kā nonākt pie tā labuma, bet ir tāda maniheimiska melnbalta, diezgan agresīva retorika vērojama, ka Latvija uzreiz būs briesmās, gandrīz vai velna kalpi mūsu vidu," situāciju pēc Saeimas vēlēšanām raksturo Agita Misāne.

Viena no versijām, kas parādījās pēcvēlēšanu dienās, vieni saka, ka atgriezās oligarhi, citi saka - uzvarēja konservatīvo vērtību nesēji vairākumā. Kā varam novērtēt no šāda viedokļa.

Agita Misāne: Kādas oligarhu vēsmas gan jau, ka ir. Jautājums kāpēc?

Es pat cenšos izvairīties no konservatīvs, liberāls un tamlīdzīgu vārdu lietošanas. Jo konservatīvs tādā klasiskā izpratnē ir cilvēks, kurš negrib labot to, kas nav salūzis. Un, ja mēs skatāmies 19. gadsimta kontekstā, 20. gadsimta kontekstā, kas ir konservatīvisms, kas sevi apzinās ka konservatīvu - cilvēks, kuram dzīvē viss ir apmēram kārtībā, viņam ir stabili ienākumi, viņam ir pārliecība par nākotni, viņam ir laba ģimene, varbūt patriarhāla, bet vienalga tāda, kas viņu apmierina, viņam varbūt reliģija ir nozīmīga. Tas ir stāvoklis, ko viņš negrib mainīt, grib to saglabāt, paturēt.

Man liekas, ka tie cilvēki, kas sevi identificē kā konservatīvi mūsdienu Latvijā, tieši grib mainīt, viņus kaut kas šausmīgi neapmierina. Es drīzāk teiktu, ka tas ir mēģinājums atgriezties kaut kur, kur mēs esam bijuši, vai varbūt mēs neesam bijuši, mēs vēlamies kaut kur doties, bet nevis saglabāt kaut kādu esošo stāvokli.

Vai mēs atkal esam pārmaiņu sabiedrība?

Agita Misāne: Mēs noteikti atrodamies lielu pārmaiņu priekšā, kad mēs neesam viņu priekšā atradušies? (..) Pārmaiņas jau visu laiku notiek, jautājums, ko mēs ar tām pārmaiņām darām, vai mēs iestrēgstam tādā stāvoklī, kad šķiet, ka viss labais jau ir kaut kad bijis, vai tas tomēr ir jālauž kaut kā un jāvienojas par to, kas mēs gribam būt. 

Man liekas, viena no lielajām Latvijas sabiedrības problēmām ir tā, ka mums kā nācijai vai valstij nav tāda definēta mērķa, par ko visa sabiedrība varētu kaut cik vienoties, kas mēs esam pasaulē?

Varam iedomāties visādus piemērus, neviens no viņiem nav bez problēmām. Piemēram, ja jūs esat sabiedrība, kurā teorētiski ikvienam uzņēmīgam, strādīgam cilvēkam ir iespēja kļūt labklājībam, tad jūs droši vien esat ASV. Ja jūs esat sabiedrība, kas postulē, ka nekur nepievienojoties, var atrast kaut kādu dzīves modeli, tad esat Šveice. Ja jūs esat sabiedrība, kur visdažādākajām kultūrām ir vienlīdzīgas iespējas attīstīties un sadzīvot, tad esat Kanāda. Man šķiet, ka mūsu problēma ir, ka mēs tā īsti to neesam definējuši. Kas cilvēcei no tā, ka mēs esam? 

Mums ir kaut kādi diskursi bijuši šo 30 gadu laikā (..) Neatceros, kāds bija skaitījis, cik mums visādu attīstības plānu un stratēģiju saražots šajos 30 gados, tie bija daži desmiti. Tie parasti tiek aizmirsti drīz pēc tam, kad tiek radīti. 

Igauņi vienmēr ļoti uzsver, pirmkārt, to, ka viņi ir Eiropas mazākā demokrātija cilvēku skaita ziņā, nevis teritorijas ziņā. Otra lieta, viņi sliecās uz to modeli, ka viņim būs tāda ziemeļu demokrātija, kas ir ļoti racionāla un neražo lieku birokrātiju. Tiešām tas reizēm kaitina, cik maz tur ir birokrātijas. Kas būs digitāla, ļoti attīstīta, sekulāra, ar visādām brīvībām cilvēkiem un tā tālāk. Kaut kas tajā virzienā notiek, vai katrs individuālais igaunis tam ir notecējis, to es, protams, nevaru teikt. 

Bet, atgriežoties pie mūsu plāniem un vēstījuma, tas nav stāsts par kaut kādu stratēģiju, ko uzrakstījusi kāda PR kompānija, ko mēs aizmirsīsim. Bet, man šķiet, mums nav tādas apziņas par mūsu vietu Eiropā un pasaulē, kas būtu pieņemama lielam cilvēku skaitam Latvijā. 

Atceroties Atmodas laiku un drusku vēlāk, vienubrīd tika tiražēts, ka mēs būsim tilts starp Austrumiem un Rietumiem, kas, man liekas, pilnīgi izgāzies. Redzam mēs, kādi ir tie Austrumi. Kas mēs vēl varētu būt? Tagad pēdējo varbūt 10 gadu mērķis būtu neizmirt, līdz ar to politika, demogrāfiju veicināsim. Bet kā jūs pārliecināsiet visu pārējo cilvēci, ka ir labi, ka Latvija neizmirst? Tur jābūt kaut kam vairāk. Viena problēma ir, ka mums nav kaut kāda ļoti tāda skaidra mērķa kā sabiedrībai, pret kuru tad tiktu atmērīts viss pārējais. 

Vai šis ir īstais brīdis, kad mazai valstij, kas ir blakus Krievijai, kā eksperti saka, brūkošais impērijai, atrast savu identitāti?

Agita Misāne: Lielām idejām un katrs laiks ir labs, bet es droši vien piekristu, ka to vajadzēja darīt ātrāk. Tam bija jānotiek 90. gados. Vēl viena lieta, mēs esam labi sprinteri, bet slikta maratonisti kā sabiedrība. Mēs diezgan labi organizējamies tad, kad mēs redzam skaidru mērķi un mums ir līdzekļi, lai to sasniegtu, kas, starp citu, ir viens no tādiem anomijas trūkuma pierādījumiem.

Līdzko ir konkrēts mērķis, mēs kā sabiedrība, vienalga, vai tā būtu, sākot no zeķu adīšanas ukraiņu karavīriem, vai ik pa laikam ir, teiksim, naudas vākšanas kampaņas kādu bērnu izglābt. Mēs to varam. Ļoti labi cilvēki iesaistās. Tajā pašā laikā, ja ir runa par kaut kādu ilgstošu procesu, viss kaut kā izčākst. Varbūt mums visi mērķi ir jāsadala mazākos, aizsniedzamos definējumos mērķos.

Agita Misāne ir filozofijas doktore, reliģiju zinātniece un ideju vēsturniece, pēta Latvijas reliģiskās kopienas un kultūras, arī latviešu nacionālismu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī Rīgas Stradiņa universitātē. Viena no autorēm pirms četriem gadiem iznākušajam krājumam "Apmaldījušies brīvībā. Anomijas mūsdienu Latvijā".