Ķīna Krievijas karā Ukrainā nostājās Putina pusē un aprakstīja NATO un ASV kā krīzes izraisītājus. Vai un kā karš Ukrainā maina un mainīs pasaules ģeopolitiku, kas ir mazas valsts vieta, kad lielvaras veido spēli, tai skaitā Krievija un Ķīna?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas pētnieci Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju, politoloģi Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu par lielvarām, interesēm un runātās politikas ticamību.

Savā pirmajā ārvalstu vizītē pēc divarpus gadiem dodas Ķīnas valsts un partijas vadītājs Sji Dzjiņpins. Dodas viņš uz Kazahstānu Uzbekistānu, tiek ziņots, ka viņš tiksies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kas būs viņu pirmā privātā tikšanās kopš 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā.

Pirms kāda laika raidījumā bija saruna Valsts prezidenta padomnieku Jāni Kažociņu, kurš teica, ja Krievija var salīdzināt ar vētru, tad Ķīnu ar tādām globālām klimata pārmaiņām. Kas ir, jūsuprāt, Ķīnas ilgtermiņa bīstamība un cik lielā mērā šī metafora patiešām ir precīzi.

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova: Tās, protams, ir debates par to, kas ir Krievijas stratēģiskais mērķis un kas ir Ķīnas stratēģiskais ilgtermiņa mērķis. Bet, protams, mani kolēģi raksta un runā par to, debatē par to, ka Krievijas gadījumā netiek piedāvāta tāda jauna starptautiskā arhitektūra. Pabakstīties šeit un tur, palauzt, jo sliktāk, jo labāk pieeja. Tiešām vētra. 

Ķīnas lielais izaicinājums ilgtermiņā ir tāds, no Rietumu pozīcijām skatoties, ka Ķīna nav mierā ar esošo starptautisko sistēmu, vēlas to mainīt. Un lielais jautājums ir, kā tā vēlas to mainīt. 

2015. - 2016. gadā bija gana daudz kolēģu, kuri rakstīja par to, ka Ķīna ir tāds miermīlīgais reformētājs - mainīsim no iekšpuses, mazliet pastiepsim, iestiepsim tur, kur varam, caur ANO, caur jaunu standartu ieviešanu, kas ir Ķīnas standarti, nevis kā vēsturiski no Rietumiem nākušie. Bet Sji Dzjiņpina retorikai varbūt pastiprinoties, kļūstot drošākai, pārliecinātākai un arī agresīvākai, un arī Ķīnas darbībām, teiksim Dienvidķīnas jūrā, rodas sajūta, ka šajā spektrā, ko Ķīna mēģina ar starptautisko sistēmu izdarīt, tāds miermīlīgais reformētājs īsti nepaskaidro to, ko viņi grib. Tāpēc par Ķīnas objektīvi , stratēģisko mērķi varam teikt, ka tas ir izveidot tādu starptautisko sistēmu, kura neuzskata vairs, ka liberālā demokrātija būtu kāda ideālam vispietuvinātākā pārvaldības sistēma, bet kura, teiksim, tieši tādu pašu lomu piešķirtu tādai ļeņiniskai sistēmai Ķīnas kompartijas vadībā, kāda ir Ķīnā.

Otra lieta ir mainīt noteikumus tā, ka ļeņiniska sistēma ir nevis, ak vai, ak vai slikta sistēma, bet labi, lai viņi tur iekšā dzīvojas, bet

ka ļeņiniska sistēma ir standarts, uz kuru attīstības valstis varētu iet, lai sasniegtu šo attīstības mērķi. Tas, protams, nozīmē arī kaut kādā veidā tādu rietumu loģikas, rietumu liberālās demokrātijas norietu. Tāpēc mūsu pozīcija ir tāda, ka Ķīnas ilgtermiņa izaicinājums ir tāds, ka tā nonāk pretrunā ar mūsdienu liberālo sistēmu.

Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova ir politikas zinātņu doktore, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra vadītāja un Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja. Studējusi Pekinas Valodu universitātē, Pekinas Pedagoģiskajā universitātē un pēc doktora disertācijas par tradicionālo ķīniešu diskursu Hu Dzjiņtao ziņojumā Ķīnas Komunistiskās partijas 17. kongresā aizstāvēšanas ieņēmusi arī vieszinātnieka amatu Fudaņas universitātes Filozofijas skolā Šanhajā un Fulbraita stipendijas vieszinātniekiem ietvaros strādājusi Austrumāzijas pētījumu centrā Stenforda universitātē ASV.