Jānis Kažociņš: Karš Ukrainā varētu beigties Krievijas Federācijas ekonomisko spīļu dēļ

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ģeopolitsko pētījumu centra vecāko pētnieku, bijušo Satversmes Aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu par ASV, Ukrainas un Krievijas sarunām par kara izbeigšanas nosacījumiem un kara beigu prgnozēm, par Eiropas, NATO un ASV attiecībām un Latvijas sratēģiju.

Karš Ukrainā noris jau ceturto gadu. Tika prognozēts, ka 2025. gadā Krievijas sāktais karš Ukrainā nebeigsies. Vai tas notiks 2026. gadā un kādā veidā tas varētu notikt, ir pietiekami atklāts jautājums. 

Nedēļas nogalē ASV, Floridā, notika Ukrainas un ASV tā saucamās miera sarunas. Ukraiņu pārstāvis pēc šīm sarunām diplomātiski tās nodēvēja par produktīvām. Saskaņā ar ASV amatpersonu teikto prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un Džarets Kušners pēc šīm sarunām plāno doties uz Maskavu, lai šajā nedēļā tiktos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. "Financial Times" šo nedēļu ir nodēvējis par izšķirošu nedēļu diplomātijā.

Kā jūs vērtējat prognozi par šo diplomātisko izšķirīgumu?

Jānis Kažociņš: Domāju, ka esam tuvāk kaut kādam iznākumam, nekā esam bijuši pēdējos gandrīz četros gados. Tas nozīmē, ka tas, kas tiks runāts tikšanās laikā Maskavā, tas norādīs uz to, vai kaut kas tagad ir iespējams vai pilnīgi nav iespējams. Būtiskais būs, kādā veidā ASV prezidents un viņa komanda, viņa administrācija uzskata to iznākumu. It īpaši, kas ir vainīgs - vai ir vainīga Ukraina tāpēc, ka nepiekāpjas, vai tāpēc, ka Krievijas prasības ir bijušas nemainīgas kopš kara sākuma?

Jūsu kolēģis Māris Andžāns, kad parādījās 28 punktu plāns, izteicās, ka esam tikai beigu sākumā. Vai ir iespējams kaut vai pesimistiski iezīmēt šo beigu laika rāmi? Vai tas ir laika rāmis līdz nākamās Nobela Miera prēmijas ieguvēja paziņošanai vai tas ir daudz ilgāks laiks?

Jānis Kažociņš: Runāsim par Miera prēmiju no paša sākuma. Ja prezidents Tramps uzskata par likumīgu iznīcināt laivas Karību un Klusā okeāna piekrastē, tāpēc ka viņš uzskata, ka viņam ir kaut kādas tiesības to darīt, jo tur it kā esot narkotikas ceļā uz ASV. Un tagad runā par to, ka varētu slēgt Venecuēlas gaisa telpu. Tas neizklausās kā kandidāts Miera prēmijai. Es domāju, mūsu skandināvu kolēģi noteikti atradīs kaut kādu veidu, kā atkal izlocīties no šīs nepatīkamās situācijas, kur acīmredzot spēcīgākais cilvēks pasaulē vismaz politiskā līmenī ļoti to vēlas. Bet vai viņam tagad šis ir sākumposms vai nē? 

Domāju, ka karš drīzāk beigsies pavisam citu iemeslu dēļ. Tas varētu būt Krievijas Federācijas ekonomisko spīļu dēļ. Ja ASV pieturēsies pie sankcijām, tad tās spīles varētu būt daudz nopietnākas. Īpaši, ja Eiropas Savienības saņemas un var arī sakārtot attiecības ar pelēko floti Baltijas jūrā, tad Krievijai varētu būt ļoti grūti. Un tad mēs tiešām varētu redzēt kaut kādas izmaiņas nākamajā gadā.

Eskperti, vērojot Floridā notikušo ASV un Ukrainas pārstāvju tikšanos, izsaka izbrīnu par to, kāds ir diplomātiskais formāts. Proti, ASV delegācijā Marko Rubio kā ASV valsts sekretārs bija vienīgais nozīmīgais dalībnieks. Tad ir Stīvs Vitkofs, kurš, kā daži ironizē, pārstāv Kremli, un Džareds Kušners, kurš oficiāli nepārstāv nevienu un ir radinieks prezidentam. Pārsteidzoši, ka ASV neļauj piedalīties nevienam profesionālim pretēji ukraiņu pusei. Kas ir šis diplomātiskais formāts?

Jānis Kažociņš: Es domāju, ka

mērķis tiešām ir tas, ko prezidents Tramps pats saka, ka viņš vēlas redzēt, ka asinsizliešana Ukrainā beigtos. Un viņš savā lidmašīnā to arī pateicis žurnālistiem, ka jābeidz tas slaktiņš. Mēs visi piekrītam. Bet vienīgais veids, kā godīgi varētu nobeigt ir, ja Krievija beidz savu uzbrukumu un patiesībā atkāpjas. Bet Putins to nevar darīt, jo viss ir nostādīts tādā situācijā, kurā viņam ir jāizskaidro Krievijas tautai, kāpēc viņi ir zaudējuši apmēram 1,3 miljonus savu iedzīvotāju,

kas ir krituši vai sakropļoti Ukrainā, lai ne tikai četru, bet kopš 2014. gada iekarotu 20% no Ukrainas teritorijas. Tas ir smieklīgi.

"The Wall Street Journal" apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc šis formāts varbūt ir tāds, ka šeit atkal figurē darījuma aspekts. Respektīvi, ka Kušners un Vitkofs reprezentē jau zināmo darījumu standartu Amerikas jaunajā politiskajā kultūrā.

Jānis Kažociņš: Tas ir vairāk nekā skaidrs.

Vitkofs vienkārši neko nesaprot ne no diplomātijas, ne no vēstures, tāpēc viņš ir absolūti perfekts sarunu biedrs Putinam. Jo Putins ne tikai profesionāli mācījās, kā tādus cilvēkus pārliecināt par savu taisnību, bet viņš to ir piekopis kā valsts vadītājs visus tos gadus, kad viņš ir bijis prezidents, un arī daļēji pirms tam.

Tā kā nav jābrīnās, ka viņam ir veiksme. Vitkofs, visticamāk, nezina, kas notika 1938. gadā un kādas sekas tam visam bija. 

Mums arī jāsaprot, ka tas nav tikai Vitkofs, tas nav tikai viņa viedoklis, vai arī Džareda Kušnera viedoklis. Arī Kenedijs [Džons] savā laikā ielika par tieslietu ministru savu brāli Robertu Kenediju, kas vēlāk arī tika nogalināts kā prezidenta kandidāts. Tā kā tas kā savus radiniekus izmanto politisku mērķu sasniegšanai nav nekas jauns. 

Bet kas attiecās uz Trampu, tas patiesībā ir jauns pavērsiens, jo viņš ir ieinteresēts primāri savā veidolā, kā viņš izskatās, vai viņš ir veiksmīgs. Un Vitkofs ir ļoti līdzīgs, tikai varbūt nav tik gudrs un iznesīgs kā Tramps.

Vai var teikt, ka pagājušajā nedēļā bija kaut kāda arī cita veida robežšķirtne attiecībām starp ASV un Krieviju, šī izpratne par to, ka ASV ir kaut kādā ziņā Krievijas sabiedrotais šajās sarunās? 

Jānis Kažociņš: Viens no interesantākajiem pavērsieniem otrās Trampa prezidentūras laikā ir bijis tas, ka viņš sastrīdas ar saviem uzticamajiem sabiedrotajiem un mēģina brāļoties ar tiem, kas, objektīvi skatoties, nav un nebūs viņa draugi vai ASV draugi. Pat novērš uzmanību no Āzijas reģiona uz Amerikas ziemeļu un dienvidu daļu. Sākās ar Kanādas jautājumu, tas vēl nav nolikts nost, par to viņš vēl šad tad runā. Grenlandes jautājums, kur ir arī savi ļoti skaidri saredzami militāri iemesli, kāpēc tas tā varētu būt. Un tagad Dienvidamerika, kur viņš ne tikai taisa problēmas Venecuēlā, bet atbalsta nepopulārus prezidentus un tagad mēģina ietekmēt Hondurasas vēlēšanas, kur pašreiz skaita balsis.

--

Jānis Kažociņš ir dzimis Apvienotajā Karalistē, 1973. gadā absolvējis Sandhērstas Karalisko militāro akadēmiju, papildus mācījies vecāko štāba virsnieku kursos, savulaik Notingemas universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā. Dienējis Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, kur arī sasniedzis ģenerāļa dienesta pakāpi. 

No 2003. gada līdz 2013. gadam vadīja Satversmes aizsardzības biroju Latvijā. Pēc amata atstāšanas kļuvis par aizsardzības ministra un Ārlietu ministrijas ārštata padomnieku. Šobrīd ir Latvijas Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks.