Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Edgars Kupčs, Ziņu dienesta korespondents:

 

"Latvijas Radio ir tāda brīvības citadele bijusi vēsturiski ar brīvu domas gaitu gan uz āru, gan iekšpusē. Tā ir brīvība tematos un brīvība jebkādās idejās.

Neviens mans sižeta pieteikums nekad nav noraidīts. Visi temati ir atzīti par gana labiem. Neviens nekad nav neko cenzējis.

Tikko, piemēram, bija tiesa. Ogres novada dome. Mērs noskatījis vispirms auto salonā apvidus mašīnas, divtik virs bāzes uzpakotas, apmēram četrdesmit tūkstoši cenā, uztaisījis iepirkumu specifikāciju – grib mašīnas, tieši konkrētās. Pieteikties var tikai viens salons. Valsts kontrole norāda, vēl visādi dienesti norāda, Kupčs uztaisa par to ierakstu. Ogre iepirkumu pārtrauc, mašīnas tā arī nenopērk, bet iesūdz Kupču un Latvijas Radio tiesā, jo sižets esot bijis apmelojošs un Ogres mēru un domi nomelnojošs. Bet tiesa atzīst, ka viss sižetā ir bijis kārtībā un noraida Ogres prasību. Ogre nepārsūdz. Ogres nodokļu maksātāji sedz Latvijas Radio tiesas izdevumus. Un tādi gadījumi, protams, ka ir…

Tur ir tas gandarījums, ka tu dari to savu darbu, un tiesa arī vēl pasaka, ka viss ir bijis kārtībā. Tad vietējie mēri mašīnas tā arī nenopērk, dusmīgi ir ļoti.

Katra sūdzība par manu darbu manā uztverē ir uzslava.

Ja kādam nepatīk, tātad tu savu darbu dari labi. Manas tēmas nav par to, kā bērnudārzā notiek sacensības  vai par to, kura dālija ir uzvarējusi izstādē. Tās ir tēmas, kas patīk man, bet kas nepatīk manu tēmu varoņiem. Tad viņi mēģina spītēties pretī.

Tas, kas ir Latvijas Radio ieguvums atšķirībā no drukātās preses, – es varu parādīt tieši tā, kā viņi saka.

Viņi nevar, kā bija drukātajā laikrakstā, katru otro rītu – es tā neesmu teicis, jūs esat uzrakstījis nepareizi, jūs esat sagrozījis faktus un manis teikto. Latvijas Radio, kā jūs esat pateicis, tā arī skan. Jūs esat pateicis nē, jūs neko nezināt par to, ka šī mašīna būs domāta man. Bet jūsu vietnieks vai izpilddirektors pasaka – jā, šī mašīna ir domāta mēram. To pasaka viens un to pasaka otrs. Jūs varat vingrot un lēkāt apkārt tam Kupčam, bet tā ir jūs balss, kas skan šajā Latvijas Radio ēterā, nevis Kupčs kaut ko ir izgudrojis, pārfrāzējis un pateicis.

Es dažreiz domāju, ka mēs varam padomāt, kā būtu, ja mēs par to nestāstītu. Varbūt mēs arī dzīvotu kādā Baltkrievijas režīmā vai pavisam trakā režīmā, kur politiķi darītu pavisam to, ko grib. Nereti jau tagad ir tā, ka viņi dara to, ko grib.

Bet, ja nebūtu mediju, kas sit pa viņu tuklajiem pirkstiņiem, tad droši vien tā situācija būtu vēl trakāka. Var paskatīties arī no tādas puses. Mēs redzam arī daudz tiesvedību procesus. Mēs redzam Rīgas uzņēmumu auditus, kuros ir atklājušās nelikumības uzņēmumos. Tas viss ir bijis pēc tam, kad tieši mediju uz to gadiem ir norādījuši. Tad ir kaut kādas lietas grozījušās. Mēs redzam visādus tiesnešus, notiesātus. Maksātnespējas procesus, izgaismotus. Mēs redzam kā Saeima pievērš uzmanību sistēmas bērnu tematikai, par ko sabiedriskie mediji, savukārt, ir ziņojuši, un maina normatīvus. Notiek!"