Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Marta Grigale, Latvijas Radio 5 - Pieci.lv programmu vadītāja:

 

"Vispār no sākuma tas bija ļoti jautrs un tāds, droši vien, brīvāks kaut kādā mērā, jo mēs jau neviens nezinājām īsti, kas ir jādara, kas tas ir. Bija vēlie rīti ar Martu Līni – jā, man bija cits uzvārds – tā bija jauka rīme. Man ļoti patika to dzirdēt. Es jutos ārkārtīgi svarīga, un mana producente bija Linda Samsonova, ar kuru mums joprojām ir ļoti, ļoti tuvas un draudzīgas attiecības, un arī tolaik mums ļoti sapasēja humora izjūtas, un mums bija pašām alternatīvais nosaukums “Cēlie rīsi”, tad mēs filmējām arī visādus video.

To tagad atceroties, liekas – vienkārši šausmas, ko mēs publicējām Pieci.lv oficiālajā Instagram.

 

Mums bija nedēļas deja, un mēs vienkārši ārdijāmies pie kaut kāda populāra “gabala”. Vienreiz aizkrāsojām ar šokolādes konfektēm zobus ciet un smaidījām – tas bija kaut kas tāds, ko tiešām tagad dažus gadus vēlāk šķiet ārprāts - kaut ko tādu likt Piec.lv kontā.

Mums ir jābūt tur, kur ir mūsu auditorija, un mēs jau cenšamies.

Es domāju, ka mums ir jādod cilvēkam izvēles iespēju – kā viņš vēlas patērēt saturu, kā viņš vēlas redzēt vai neredzēt, un kā viņš vēlas būt ar radio, jo droši vien, ka ir raidījumi, kurus ir interesantāk skatīties ar visām sejas izteiksmēm un izpētīt, kas tad tur ir tie runātāji, un kā viņi izskatās. Un tad tomēr ir radio, kas ir klasiskais radio, kurš vislabāk strādā un visforšākais ir tieši tāds, kāds tas ir.

Man jau šķiet, ka radio ir savā ziņā draugs, un ja tu dzirdi diendienā savu kaut kādu to drauga balsi, tad tu jūties tā, ka tu tur esi arī kopā ar šiem cilvēkiem, tu klausies tās sarunas. Es domāju, ka tā ir tā klātesamības sajūta. 

Jo vairāk viss attīstās, jo vairāk cilvēks novērtē cilvēku, un ka tiešām otrā pusē ir dzīva persona, nevis robots."