Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Nataļja Meščerjakova, Latvijas Radio 4 - Doma laukums raidījuma vadītāja:

 

"Man iedegas acis, kad ir tiešais ēters. No tā, ka tu jūti saikni – šeit un tagad, šajā mirklī, jau pat pirms sekundes, tu esi uz viena viļņa ar saviem klausītājiem. Tas nav ierakstā – tas ir šeit un tagad. Ko tu esi teicis, kā tu to esi teicis, to arī dzird.

Šī laika plūduma sajūta – tā silda manu dvēseli. Es tiešām esmu radio fanāts. 

Es pat glabāju, varu jums  parādīt, savu pirmo blociņu, plānotāju – Rīga bija 2014. gada kultūras galvaspilsēta. Es tajā brīdī vēl strādāju ārštatā, un te ir katra diena, pilna ar notikumiem, tie visi ir ierakstīti, redzi, ar visu, kas bija pa rokai – pildspalvu, zīmuli. Bet es atceros to sajūtu, kad domā – tiešām, ir jūnijs, piemēram, un tev vajag uz porcelāna muzeju aiziet. Un tā bija tāda bauda rakstīt un zināt, ka tu tur iesi. Šis blociņš ir man līdzi jau sešus gadus, un tas ir mana relikvija. Es nevaru izmest to ārā – te viss ir visdārgākais,  viss jau tolaik pilns ar mīlestību pret radio – viss saglabāts. 

Kā mūsu kolēģe, Tatjana Zandersone, kādreiz ir teikusi – “Radio ir cilvēki, par cilvēkiem un cilvēkiem”. Šī ir pati būtība, kas, man liekas, no gadsimta uz gadsimtu tiks nodota. 

Šis tas, protams, mainīsies – piemēram, multimediju studija, būs vairāk multimediāla satura. Protams, tehniskā aprīkojuma kvalitāte uzlabosies – iespējams, 360 grādu kameras mūsu studijā, tehnoloģijas ienāks šajā mājā, ētera studijās. Mērķis ir stāstīt cilvēkiem par visu, kas notiek, par visu informāciju, mainīsies veidi, kā to darīt. Es zinu, ka daudzi brauc uz darbu, ieslēdz radio, un man liekas, ka tas nemainīsies. Protams, kāds ieslēdz telefonu, skatās podkāstus, bet, man liekas, brauc un ieslēdz radio vai pamostās un ieslēdz radio.

Es piebildīšu, ka kopš bērnības mūsu mājās radio bija vienmēr ieslēgts. Daudzi brokasto ar televizoru fonā – mums tā nekad nav bijis. Mums vecāki ieslēdza radio, tad modinaja mūs. Tāpēc man radio ir jau kopš skolas, es ar to augu kopā. Un redz, kur būtība, tā pati informācija, ziņas, šeit un tagad. Tagad jau es tās veidoju, tāpat tās veidos arī nākamās paaudzes, mainīsies tikai tā tehnoloģiskā puse. 

Reiz Neatkarības dienā man bija tiešais pieslēgums no Brīvības pieminekļa, īpašajā laikā, astoņos vakarā, man bija jāpastāsta par to, kas notiek. Ko es redzu, kādas ir instalācijas, kur ir prezidents. Taču tajā dienā bija ļoti lieli sastrēgumi, es tiešām nemeloju – cilvēki parasti izmanto sastrēgumus kā atrunas, kad kavē, bet toreiz tiešām es gribēju izbraukt laicīgi, jo esmu tāds cilvēks – man patīk visu darīt laicīgi. Tomēr sanāca tā, ka pie Brīvības pieminekļa es atskrēju 7.57. Tas bija mirklis, kad man nācās īpaši mobilizēties. Tu jau tuvojies, un tev nav laika, lai padomātu – tev ir jāiet un jānolasa informācija. Cik ir cilvēku, kur atrodas skatuve, ko rāda, viss ļoti ātri. Un šis mirklis bija stresa pilns. Beigu beigās viss ir ļoti labi sanācis, jā, mēs sazvanījāmies, es izstāstīju, bet tas, kas bija aizkadrā… Bet, no otras puses, arī šādi mirkļi mūs māca."