Dodamies uz Dienvidameriku, uz Čīles Republiku, kur 25.oktobrī notika referendums par konstitūcijas grozījumiem, un kas jau izpelnījies būtisku pasaules mediju uzmanību. Rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu.

Mūsdienās Čīlē dzīvo apmēram 18 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 90 procenti ir baltādainie un lielākā reliģija ir katolicisms.  

Valsts ir apmēram tikpat bagāta kā Latvija. Mūsu valsts IKP  rādītājs uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 24 tūkstoši eiro, kamēr Čīles rādītājs ir nedaudz virs 21 tūkstoša eiro.

Čīles ekonomiku pēdējos 30 - 40 gados raksturo neoliberālā ekonomiskā ideoloģija. Tās pamatā iespējami mazāka valsts iejaukšanās, mazāki nodokļi, bet vienlaicīgi arī mazāks pasākumu klāsts, ko valsts sniedz.

Ekonomiskās reformas, kas Čīlē turpinājās kopš astoņdesmitajiem gadiem, veicināja stabilu izaugsmi, vairāk nekā uz pusi samazināja nabadzības līmeni un palīdzēja nodrošināt valsts uzticību demokrātiskai un reprezentatīvai valdībai. Čīle arvien vairāk ir uzņēmusies vadošo lomu reģionālā un starptautiskā līmenī, kas atbilst tās kā stabilas, demokrātiskas valsts statusam. Tādēļ arī Čīlei ir 26 tirdzniecības nolīgumi ar 60 valstīm, tostarp ar arī Eiropas Savienību, Ķīnu, Indiju. 2010. gada maijā Čīle kļuva par pirmo Dienvidamerikas valsti, kas pievienojusies OECD. 

Taču nevienlīdzība ir šī veiksmes stāsta otrā puse. Čīle ir viena no nevienlīdzīgākām OECD valstīm. Puse no čīliešiem nopelna mazāk par 500 dolāriem mēnesī un 60% mājsaimniecību nepietiek līdzekļu, lai segtu ikmēneša izmaksas. Pensijas, veselības aprūpe un izglītības sistēma ir daļēji vai pilnībā privāta. Sešiem no 10 skolēniem nākas piemaksā par vidējās izglītības iegūšanu.

Šo situāciju tagad mēģina labot ar konstitūcijas labojumiem, rīkojot referendumu.

Detalizētāk demokrātiskuma pieredzi Čīlē raksturo Latvijas Universitātes asociētais profesors doktors Daunis Auers. 

Protesti, pieprasot izmaiņas konstitūcijā, Čīlē aizsākās pirms gada un kulmināciju sasniedza 2019.gada oktobrī. Protesti izcēlās pēc tam, kad ievērojami paaugstinājās sabiedriskā transporta izmaksas, aktualizējot jautājumu par sociālo un ekonomisko nevienlīdzību.

Uzskata, ka līdzšinējā valsts konstitūcija, kas ir pieņemta vēl Augusto Pinočeta diktatūras laikā, priekšrocības dod bagātajiem iedzīvotājiem, kuriem arī ir lielākas izredzes iegūt labāku izglītību un veselības aprūpi. 

Pēc protestiem Čīles prezidents Sebastians Pinjera piekrita izmaiņām konstitūcijā un šoreiz referendumā tika uzdoti divi jautājumi: vai piekrist jaunajai konstitūcijai un, ja nepieciešams, kuram būtu jāizstrādā šāda konstitūcija, – asamblejai, kurā vienlīdz būtu pārstāvēti likumdevēji un pilsoņi, vai arī 155 pilsoņu asambleja.

Jau aptaujas pirms referenduma, kā arī tā rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu.

Šajā asambleja pirmo reizi tiktu iekļauti arī vietējo cilšu pārstāvji. Nevienā no 12 iepriekšējām asamblejām, kas Čīlē bijušas, cilšu pārstāvji nav bijuši iekļauti. 

Jau zināms, ka jaunizstrādātais konstitūcijas projekts tiks nodots balsojumam vēl vienā referendumā, kas paredzēts 2022. gadā.

Eksperti norāda, ka viens no jaunās konstitūcijas mērķiem būtu atstāt aiz muguras Pinočeta valdīšanas ēnu. Tas ļautu izstrādāt jaunu konstitūciju, kas nav pieņemta zem spēka draudiem. Otrkārt, ar politiskiem un mierīgiem līdzekļiem būtu iespējams atrisināt sabiedrībā iesīkstējušās problēmas – jau minēto nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Bet ir arī gana daudz cilvēku, kas uzskata, ka pašreizējā sistēma Čīlē ir pietiekami stabila un pārmaiņas var nest nestabilitāti un protestus.