Dodamies uz vēl vienu valsti, kur pagājušās nedēļas nogalē notika parlamenta vēlēšanas – tā ir Kirgizstānu jeb oficiāli - Kirgīzu Republika.

Nosaukums nāk no tjurku un persiešu valodas salikuma un nozīmē “40 cilšu zeme”. Kirgīzu karoga saulītei arī ir 40 stari.

Kirgizstānā dzīvo nepilni 6 miljoni iedzīvotāju un gandrīz ¾ ir kirgīzi. 90 procenti valsts iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi.

Ekonomika pamatā balstās uz derīgajiem izrakteņiem un lauksaimniecību, kā arī uz ārvalstīs strādājošā darbaspēka sūtītajiem naudas līdzekļiem radiniekiem Kirgizstānā. Piemēram, Krievijā strādā vairāki simti tūkstošu Kirgizstānas pilsoņu. 

Apmēram 25 procenti no valsts IKP nāk no strādājošajiem Krievijā un Kazahstānā.

Kokvilna, vilna un gaļa ir galvenie lauksaimniecības produkti, bet eksportē valsts zeltu, dzīvsudrabu, urānu un dabasgāzi.

Kirgizstāna ir centusies atvērt savu ekonomiku pasaulei un kļuva par pirmo NVS valsti, kura tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas notika 1998.gadā.

Kirgizstānas vēlme atvērt valsti ārvalstu investoriem nepārsteidz, jo šī bija viena no valstīm, caur kuru vijās vēsturiskais Zīda ceļš. Bet politiskā un tiesiskā vide, mazais un nabadzīgais tirgus, kā arī neveiksmīgais tēls ārvalstu investoru acīs ir radījis izaicinājumus un problēmas valstī.

Bet, lai cik neparasti tas nebūtu, lielākais tirdzniecības partneris Kirgizstānai ir Šveice. Gandrīz 60% no Kirgizstānas eksporta tiek sūtīts uz Šveici un vairāk nekā 40% valsts eksporta veido zelts. Un Krievija ir tikai 4. vietā ar nepilniem 5 procentiem Kirgīzu Republikas eksportā.

Par valsts centieniem diversificēt savu ekonomiku un sadarboties ar ārvalstu partneriem, tostarp ar Eiropas Savienību, komentāru lūdzām arī doktorei Alijai Maralbaevai, Ala-Tu Starptautiskās universitātes Juridiskā departamenta asociētajai profesorei, Biškekā, Kirgizstānā.

Nedaudz plašāk runājam par Kirgizstānā tikko, 4. oktobrī, notikušajām parlamenta vēlēšanām.

Parlamentā (Augstākajā Padomē jeb Žogorku Keňesh) ir 120 vietas, un vienai partijai nedrīkst būt vairāk par 65 vietām, kas iegūstamas proporcionālās sistēmas vēlēšanās. Balso pēc partiju sarakstiem. Vēlēšanu barjera partijai, lai tā iekļūtu parlamentā, ir 7 procenti, kas skaidro arī to, ka tikai 4 partijas tikušas.

Kas interesanti, katrā sarakstā ir vismaz 15 procentiem jābūt etniskajām minoritātēm un vismaz 15 procentiem kandidātu jābūt jaunākiem par 35 gadiem, un vismaz diviem kandidātiem ir jābūt personām ar īpašām vajadzībām.

Bet visas šīs šķietami iekļaujošās un demokrātiskās prasības nemaina to, ka Kirgizstānu uzskata par konsolidētu autoritāro režīmu, kurā ir vāja izpratne par likuma varu un parlamentam, lai arī ir nominālās tiesības neapstiprināt prezidenta kā izpildvaras vadītāja lēmumus, tas faktiski nenotiek. Opozīcijas apcietināšana ir bieža, vārda brīvība tiek ierobežota.

Pēdējo 15 gadu laikā valsts ir piedzīvojusi divas revolūcijas – 2005. gadā tā dēvētajā “Tulpju revolūcijā”, kad tika gāzts 15 gadus valdījušais Askars Akajevs. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, kurš sākumā solīja demokrātiskas pārmaiņas, taču realitātē ļoti ātri nostiprināja savu varu un arī viņam pēc pieciem gadiem bija jābēg no valsts pēc vardarbīgiem sociāliem protestiem.  

2010. gada aprīlī vardarbīgās sadursmēs starp policiju un protestētājiem tika nogalināti vairāk nekā 80 cilvēki. Šie notikumi tiek dēvēti par otro Kirgīzu revolūciju jeb "meloņu revolūciju". 

Revolūcijas izkristalizēja vairākas nozīmīgas problēmas valstī: viena ir etniskais konflikts starp kirgīziem un mazākumā esošajiem uzbekiem, otra - vājā ekonomiskā situācija valstī, lielā atkarība gan no Krievijas, gan Ķīnas. 

2010. gadā par pagaidu valdības vadītāju un vēlāk arī prezidenti Kirgizstānā kļuva Roza Otunbajeva. Viņa ir arī pirmā sieviete prezidente kādas Centrālāzijas valsts vadībā. Viņas laikā valstī arī notika referendums, kas pārveidoja Kirgizstānu no prezidentālas republikas par parlamentāru.

Pēc Otunbajevas prezidenta amatā nonāca Almazbeks Atambajevs, kurš valdīja sešus gadus un pagājušajā gadā tika arestēts un notiesāts uz 11 gadiem cietumā par apsūdzībām korupcijā. 2017. gadā par prezidentu kļuva Soronbajs Jeenbekovs.

Jaunāko vēlēšanu rezultāti liecina, ka uzvarējušas trīs prezidentam lojālas partijas, neviena opozīcijas partija nav iekļuvusi parlamentā. Bet kopumā vēlēšanās startēja 16 partijas.