Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lībiju. Valsti, par kuru ļoti daudz dzirdējām gan tā saucamā “Arābu pavasara” laikā pirms desmit gadiem, gan ilgstošā pilsoņu kara dēļ, gan arī Islāma valsts un migrācijas plūsmu uz Eiropu kontekstā. Un Lībija ir nozīmīgs faktors ne tikai ģeogrāfiski, bet arī no energoresursu viedokļa, jo tai ir Āfrikā lielākās un pasaulē devītās lielākās naftas rezerves – 48 miljardi barelu.

Bet pats valsts nosaukums “Lībija” ir cēlies no “Libu" un "Libúē", kas tika piešķirta lielai seno austrumu berberu, Āfrikas cilšu kopienai, kas dzīvoja pie Kirenaikas un Marmarikas apgabaliem. Starp citu, pirmo reizi Lībijas nosaukums parādījās jau Ēģiptes faraona Ramzesa II rakstos. Valdījuši Lībijas teritorijā ir gan feniķieši, gan grieķi, gan kartāgieši, gan persieši, gan ēģiptieši, gan romieši, gan daudzi citi.

Arī Lībijas modernā vēsture kopš 20. gadsimta sākuma ir raiba – Otomāņu Impērijas sastāvā un vēlāk Itālijas iekarota. Neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā kopš 1951. gada valsts nosaukumu ir mainījusi vairākas reizes. Sākumā tā bija Apvienotā Lībijas Karaliste, pēc tam nosaukums tika nomainīts uz "Lībijas Karalisti". Vēlāk, 1969. gadā, pēc Muamara Kadāfi vadītā apvērsuma nosaukums tika mainīts uz Lībijas Arābu Republiku. Arī Kadāfi laikā valstis mainīja nosaukumus -  gan uz sākumā uz  "Sociālistiskās Tautas Lībija”, gan uz "Lielās Sociālistiskās Tautas Lībija". Kopš Kadafi likvidēšanas pirms desmit gadiem, teritorija saucas “Lībijas valsts”.

Lielākā daļa no aptuveni septiņiem miljoniem valsts iedzīvotāju galvenokārt koncentrējas Vidusjūras piekrastē. Tas nozīmē, ka 90% cilvēku apdzīvo mazāk nekā 10% no valsts teritorijas, galvenokārt koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās Tripolē, Bengāzī un Misrātā.

Septiņi miljoni iedzīvotāju ir patiesībā diezgan liels cipars, ņemot vērā pilsoņu karu un citus izaicinājumus. Principā valsts kopš 60. gadiem ir četrkāršojusi savu iedzīvotāju skaitu, ja rēķina tikai kopš 90. gadiem – tad divreiz palielinājusi savu iedzīvotāju skaitu.

Runājot par Lībiju, laikam primāri būtu jārunā par valsts vadītājiem. Vēl pagājušā gadsimta 50. gados Lībija ir bijusi viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, kuru vadīja karalis Idriss I, starp citu, tas arī bija vienīgais Lībijas karalis. Tajā pašā laikā ievērojamu naftas rezervju atklāšana 1959. gadā un tam sekojošie ienākumi no naftas pārdošanas ļāva izveidot ārkārtīgi bagātu valsti. To, protams, aktīvi izmantoja arī Muamars Kadafi savā 42 gadus ilgajā valdīšanas periodā, kas viņu ir padarījis par vienu no visilgāk valdījušajiem diktatoriem pasaules vēsturē.

Režīms ir „slavens” ar daudzām lietām – naftas ieņēmumi tika izmantoti, lai popularizētu savu ideoloģiju ārpus Lībijas, gan veicot valsts terorisma aktus starptautiski. Zināmākais bēdīgi slavenais gadījums ir Lokerbijas spridzināšana – ar Lībija valdību saistīti cilvēki virs Skotijas uzspridzināja pasažieru lidmašīnu 1988. gadā. Tas bija pāris gadus pēc Lībijas veiktās diskotēkas spridzināšanas Rietumberlīnē. Otrs ar Kadafi saistītais lidmašīnu spridzināšanas gadījums bija Lībijas aviokompānijas lidaparāta notriekšana netālu no Tripoles. Tas esot izdarīts, lai pasaulei parādītu, cik lielu postu sankcijas nodara Lībijai. Sankcijas bija vērstas pret Lībijas centieniem izstrādāt masu iznīcināšanas ieročus. Kas, ja paskatās vēsturiskā perspektīvā, arī izdevās un kļuva par papildus iedvesmu arī sankcijām pret Irānu.

Par iedvesmām runājot – runā, ka Kadafi 1975. gadā sarakstītās, nelielās “Zaļās grāmatas” principu esot nokopējis arī Ķīnas Mao Dzeduns, savas “Mazās sarkanās grāmatiņas” radīšanai. Vienkāršotā veidā izstāstīti valsts darbības pamati – kas gan var būt aizraujošāka piektdienas vakara lasāmviela pie tējas krūzes? “Zaļās grāmatas” īpatnība – trešais ceļš pasaulē, kur cīnījās divas ideoloģijas. Kadafi atteicās gan no kapitālisma, gan no komunisma ideoloģijas un vienlaicīgi paņēma elementus no abām. Atteicās no pārstāvnieciskās demokrātijas – parlamenta, bet tajā pašā laikā uzsvēra vārda brīvības nozīmīgumu. Īstenot gan vārda brīvību varot tikai caur valsts pārvadītiem masu medijiem.

Kadafi mēģināja, laikam, pateikt – pasaulē viss ir pelēks, nav īsti balts vai melns. Proti, Kadafi arī nodrošināja, ka valsts ekonomika pieaug, ka valstī uzlabojas veselības pakalpojumi līdz līmenim, kas bija viens no labākajiem Āfrikā. Kadafi laikā arī tika palielināts Lībijas iedzīvotāju lasītprasmes līmenis – no 25% pirms viņa valdīšanas līdz 87 % 2011. gadā.

Taču 2011. gads un Kadafi nāve ir atsevišķs stāsts Lībijas vēsturē. Diktators tika gāzts vardarbīgu protestu rezultātā. Ar viņu izrēķinājās tik vardarbīgi, ka citi pasaules diktatori vēl joprojām ļoti baidoties no līdzīga likteņa. Kas tad nežēlīgu tirānu spēj nobiedēt? Jau mēģinot Kadafi aizturēt, viņa ienaidnieki pamanījās viņam nodarīt pamatīgus miesas bojājumus, uzspridzinot granātu netālu no diktatora. Tas tika izdarīts, jo Kadafi pirms notveršanas slēpās kanalizācijas caurulēs. Visi notikumi ir nofilmēti un vēl aizvien ir atrodami  youtube. Pēc nežēlīgās izrēķināšanas Kadāfi puskailo, nedzīvo ķermeni izvietoja caurspīdīgā saldētāvā pilsētas centrā, lai visa pilsēta varētu to apskatīt un pārliecināties, ka diktators ir miris. Kopā ar Kadāfi līķi publiski tika izlikts arī viņa dēla ķermenis. Abi līķi vēlāk tika apglabāti nezināmā vietā tuksnesī kopā ar bijušo aizsardzības ministra līķi.

Lai arī Rietumu pasaules reakcija par Kadafi gāšanas faktu bija pozitīva, Kubas, Krievijas, Venecuēlas un Nikaragvas valdību reakcija bija negatīva. Tā, piemēram, tika ziņots, ka "Putins bija satriekts par Kadāfi likteni" tādā mērā, ka "trīs reizes bija noskatījies video, kurā redzama Kadāfi mežonīgā nāve”. Vēlākā ASV izlūkdienestu novērtējumā secināts, ka "Putins vainoja sevi par Kadāfi nogalināšanu un nespēju spēlēt spēcīgāku lomu aizkulisēs" un ka video, iespējams, pat ietekmēja Putina lēmumu atbalstīt Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu Sīrijas pilsoņu kara laikā.

Kopš Kadāfi nāves, Lībija ir bijusi nepārtrauktā, postošā, destruktīvā konfliktā – pilsoņu karā ar mainīgu intensitāti. Pilsoņu karš, kas noslēdzās 2020. gadā, ir arī atstājis lielu ietekmi uz Lībijas iekšējo sabiedrību, politiku un arī ekonomiku. Ietekmējot, arī Lībijas attiecības ar kaimiņvalstīm, tostarp Ēģipti, Sudānu un Tunisiju. Radot slogu uz tirdzniecību, investīcijām un lielas viesstrādnieku kopienas klātbūtni Lībijā.

Pēc ilgām un sarežģītām diskusijām ar starptautisko spēku līdzdalību, pērnā gada nogalē bija paredzēts rīkot Lībijas nacionālās vēlēšanas, taču pēdējā brīdī tika nolemts tās atcelt. Lai izprastu pašreizējo situāciju valstī, piedāvājam noklausīties ANO Ģenerālsekretāra īpašās padomnieces Lībijas jautājumos Stefānijas Turko Viljamsas stāstījumu.