Dodamies uz Salvadoras Republiku, kura atrodas Centrālamerikā. Valstiņu, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā trīs reizes lielāka.

Un kuras oriģinālais, spāņu kolonistu jeb konkistadoru piešķirtais nosaukums ir “Provincia de Nuestro Senor Jesus Cristo, el Salvador del Mundo”  jeb Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pasaules Pestītāja province. To ar laiku saīsināja līdz El Salvador, kas vienkārši nozīmē “Pestītājs”.

Salvadora ieguva neatkarību no Spānijas 1821. gadā. Tās vēsturē ir piedzīvoti daudzi nemieri un revolūcijas, bet pats nesenākais, kurš ir atstājis arī mūsdienās paliekošāko iespaidu, ir 1979.-1992. gadam notikušais pilsoņu karš, kurā dzīvības zaudēja ap 75-80 tūkstošiem cilvēku.

Šobrīd valstī dzīvo apmēram seši ar pusi miljoni iedzīvotāju. Pilsoņu kara, nabadzības un nevienlīdzības dēļ vēl vairāk nekā 3 miljoni salvadoriešu dzīvo ārvalstīs. Lielākā daļa – Losandželosā. Un viņi ir kļuvuši par būtisku valsts ekonomikas, politikas un arī noziedzīgās pasaules daļu.

Salvadoriešu pilsoņu kara iemesli bija pamatā politiski un, protams, ekonomiski. Bet tie nebija etniski, jo valsts ir relatīvi viendabīga etniskā un rasu sastāva ziņā – vairāk nekā 85 % ir metisi un nedaudz vairāk nekā 12 procenti ir eiropiešu izcelsmes. 

Interesanti, ka Salvadorā, atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm praktiski nav afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Tam pamatā bija likumi, kas pēc sākotnējiem afrikāņu izcelsmes vergu dumpjiem un vēlākās verdzības atcelšanas, uzturēja klaji rasistisku politiku, kas neļāva šīs rases pārstāvjiem iebraukt Salvadorā.

Tādēļ arī pilsoņu kara ietvaros notika cīņa starp militāristu huntu un kreisi, sociālistiski, noskaņotajiem nemierniekiem. Valdību atbalstīja un trenēja arī ASV pārstāvji, kas bija daļa no cīņas pret komunistisko valstu izplatību Latīņamerikā Aukstā kara laikā. Ekonomiskais iemels pilsoņu karam bija gadu desmitiem un pat simtiem ilgusī ienākumu un dzīves līmeņa nevienlīdzība valstī - valdošās elites bagātība un sabiedrības vairākuma nabadzība. Arī šobrīd Salvadoras sabiedrībā ir izteikta ekonomiskā nevienlīdzība.

Vēsturiski Salvadoras ekonomikā ir dominējusi kafijas audzēšana un arī indigo krāsas ražošana. Mūsdienās ekonomika ir diversificēta un ražota tiek ne tikai pārtika un dzērieni, bet arī naftas produkti, ķīmiskās vielas, mēslošanas līdzekļi, tekstilmateriāli, mēbeles un cita produkcija. Vienlaicīgi – ļoti nozīmīga daļa valsts ekonomikas, gandrīz 20 procenti no IKP ieplūst tieši kā nauda, ko sūta ārvalstīs strādājošie salvadorieši uz mājām. Pārsvarā tas ir no ASV un Salvadorā ASV dolārs tiek lietots kā valsts valūta,

Pozitīvais – tas ļauj iepludināt valstī papildus līdzekļus ekonomikas attīstībai un mazināt nabadzību par apmēram pusi, sevišķi galējās nabadzības gadījumos. Negatīvais – tas turpina nevienlīdzības ceļu, jo trešā daļa mājsaimniecību, kura pārtiek no šādiem līdzekļiem, veicina pieprasījumu, tostarp pēc mājokļiem un būvniecības, kas, savukārt sadārdzina šo tirgus sektoru un nabadzīgākajiem ir vēl mazākas iespējas atļauties dzīves līmeņa uzlabošanu.

Vēl vairāk – tas noved pie tā, ka daudzi izvēlas nestrādāt un pārtikt tikai no atsūtītās naudas. Rezultātā valstī iebrauc hondurasieši unnNikaragvieši, kuri strādā par valstī pieejamo atalgojumu. Kurš, starp citu, arī ir pieaudzis neproporcionāli produktivitātei tieši naudas pārvedumu dēļ.

Naudas pārvedumi gan nav vienīgais, kas ieplūst no ASV. Lai cik nebūtu paradoksāli, bet tieši bandu dzīve ir importēta no ASV, nevis otrādi, kā bieži politiķi mēģina to pozicionēt. Un te runa, protams, ir par bēdīgi slaveno MS-13 bandu jeb Mara Salvatrucha, kuras biedru skaits pasaulē tiek rēķināts līdz pat 50 tūkstošiem.

Kā, starp citu, nesen ziņoja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, rekomendējot uzmanīties ceļojot – Salvadorā ir viens no augstākajiem vardarbīgo noziegumu rādītājiem visā Latīņamerikā.

Par bandu nozīmi un valdības cīņu pret tām lūdzām detalizētāk pastāstīt arī savulaik vairākus gadus Salvadorā strādājušajam nevalstiskās organizācijas "Ground Truth Solution" pārstāvim Nikam Arčdīkonam.

Bet Salvadora tomēr ir ļoti skaista vieta. Pludmales esot ļoti pieprasītas mūsdienās no sērfošanas viedokļa. Sevišķi El Tunko pludmale ar tās pasaulslavenajiem saulrietu skatiem virs Klusā okeāna. 

Valsti ir iecienījuši tūristi, jo tajā ir ne tikai Centrālmerikas Pompeji – pamatiedzīvotāju ciemats, ko aprakuši vulkāna pelni vēl pirms eiropiešu ierašanās. Salvadora ir saukta arī par Vulkānu zemi, jo tajā ir ap 20 vulkāniem, no kuriem divi ir aktīvi. Slavenākais no tiem ir Svētās Annas vulkāns, kurā var arī uzkāpt. Un tas ir kalpojis arī par iedvesmu Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazajam Princim". Precīzāk sakot – viņa salvadoriešu sieva bija iedvesma.

Bet desertā ir arī kaut kas jāēd. Šoreiz piedāvājam pupusu. Tas ir tradicionāls salvadoriešu ēdiens, tortiljas paveids, kas ir taisīts kā plācenis no kukurūzas vai rīsu miltu mīklas. Un pilda to ar gandrīz jebko – sieru, cūkgaļu, ceptām pupiņām, kalmāriem, garnelēm un citiem gardumiem. Gatavo tos gan uz ielām, gan arī speciālās kafejnīcās. Tāds kā "fastfūds".

Salvadoriešiem ir līdzīga tradīcija kā citās pasaules vietās – ciemiņam uz šķīvja ir jāatstāj nedaudz ēdiena, jo tas signalizē, ka saimnieks ir pagatavojis pietiekami. Proti, izlaizīt šķīvi nevajadzētu!

 

 

Šis raidījums īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

 

* Šī publikācija atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.