Esam  sasnieguši sesto duci aplūkoto valstu raidījumā Diplomātiskās pusdienas. Tāpēc gribas kārtējo reizi paskatīties uz senākajām civilizācijām un ko tās atstājušas mūsdienām. Un, kur gan bez inkiem šajā gadījumā. Tādēļ dodamies uz moderno Peru Republiku, kuras teritorijā kādreiz atradās Inku valsts centrs.

Runājot par seno tradīciju turpināšanu un kā tās mijiedarbojas ar mūsdienām, nesen izskanēja, ka pirms dažām nedēļām Peru ziemeļu reģionā Loreto kāda dziļos Amazones džungļos dzīvojoša un no pārējās pasaules nošķirta cilts tikai tagad uzzināja par globālo Covid pandēmiju. Un uzzināja viņi to no medicīniskā personāla, kas atveda viņiem vakcīnas pret Covid. Respektīvi, dzīvoja vienā mierā pašizolācijā, neviena netraucēti, līdz viņiem palīdzību atveda pret slimību, par kuras eksistenci viņi nemaz nenojauta.

Tikmēr mēs tūlīt jau otro gadu būsim dzīvojuši par neko citu daudz nepaspējot nemaz kārtīgi padomāt, kā tikai koronas vīrusu un konstanti mainīgiem ierobežojumiem. Bet arī pašā Peru situācija ir reti bēdīga. Valsts veselības sistēmas vājuma dēļ un zemās vakcinācijas dēļ no koronavīrusa līdz šim ir miruši jau 206 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam – Latvijā slimība ir prasījusi gandrīz 4000 cilvēku dzīvības. Protams, ka Peru arī ir vairāk iedzīvotāju – virs 32 miljoniem.

Peru Republika atrodas Dienvidamerikas rietumos Klusā okeāna krastos un valstī trīs oficiālās valodas: spāņu valoda, kā arī vietējo valodas - kečvu (Quechua) un aimara (Aymara). Interesanti, ka valsts nosaukums Peru ir cēlies no kečvu valodas vārda, kas nozīmē pārpilnības zemi. Valsts lepojas ar daudzveidīgu mantojumu, kā seno Inku galvaspilsētu Kusko un vienu no septiņiem pasaules brīnumiem – Maču Pikču.

Inku impēriju tiek uzskatīta par lielāko impēriju. Inki pirmo reizi parādījās Andu kalnu reģionā 12. gadsimtā un ar savu militāro spēku pakāpeniski uzcēla iespaidīgu impēriju. Inku sabiedrība un reliģija balstījās uz trim baušļiem: nezodz, nemelo un neesi slinks.

Par svētvietām runājot, Maču Pikču ir seno inku drupu vieta, kas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem un 1983.gadā drupas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Rietumos Maču Pikču eksistence nebija plaši zināma līdz pat 1911.gadam, kad to atklāja Jēlas universitātes profesors Hirams Bingems, kuru uz vietni veda vietējais kečvu valodā runājošs iedzīvotājs. Šobrīd Maču Pikču ir ekonomiski nozīmīgākais tūrisma objekts Peru, kas nekovid apstākļos ienes būtiskus finanšu resursus valstij.

Peru ekonomika jau sen bijusi atkarīga no izejvielu eksporta uz vairāk attīstītajām ziemeļu puslodes valstīm. Tā ir viena no pasaulē vadošajām zvejniecības valstīm un viena no lielākajām sudraba un vara ražotājvalstīm. Peru nominālais IKP 2020.gadā pēc Pasaules Bankas datiem bija 176 miljardi eiro.

Peru ekonomika mūsdienās atspoguļo savu ģeogrāfisko daudzveidību, proti, klimats veicina plaši attīstītu lauksaimniecību, Andu kalni, kuri ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, ļauj veikt to ieguvi, ar zivīm bagātais Klusā okeāna ūdeņi ļauj veicināt komerciālo zvejniecību. Peru ir atkarīga no eksporta, kas padara valsts ekonomiku neaizsargātu pret pasaules tirgus cenu svārstībām.

Peru ekonomiskā vēsture ir visnotaļ raiba. Valsts ir gājusi cauri daudziem ekonomiskajiem eksperimentiem, no kuriem viens no interesantākajiem ir Alberto Fudžimori neoliberālais ekstrēmisms. Fujimori bija valsts prezidenta amatā no 1990.gada līdz 2000.gadam. Bez partijas un bez lielas naudas, bet ar pamatīgu populisma devu Fudžimori tika ievēlēts par prezidentu un visnotaļ ātri kļuva par faktisku diktatoru.

1992.gadā Fujimori veica apvērsumu un atlaida parlamentu un tad sāka īstenot tā saukto deleģēto demokrātiju, proti, prezidenta darbībām valdībā nav jābūt līdzīgām ar vēlēšanu kampaņas solījumiem.

Ar ko tad Fuhimori valdīšana ir ievērības cienīga? Viena no Fujimori prioritātēm bija uzlabot Peru attiecības ar finanšu institūcijām. Finanšu institūcijas, kā SVF un Pasaules Banka norādīja, ka Peru jāveic izmaiņas saskaņā ar institūciju politiku, ja vēlas saņemt atbalstu. Bēdīgi slavenā “Vašingtonas konsensa” idejiskajā pieejā, protams. Peru darīja visu, lai kļūtu pievilcīga ārvalstu investoriem. Tostarp arī ierobežoja streiku iespējamību un arodbiedrības, veica ļoti plašu privatizācijas procesu, pārdodot vai par ļoti zemiem procentiem izīrējot ārvalstu investoriem derīgo izrakteņu raktuves un, runā, ka pat upes pārdodot privātīpašumā.

Lai saglabātu savu popularitāti sabiedrībā situācijā, kad tika pieņemti lēmumi, kas bija pretrunā ar valsts iedzīvotāju ekonomiskajām vajadzībām, režīma laikā tika izdarīts spiediens uz medijiem, lai izvērstu, uzturētu un paplašinātu valdības pozīciju. Rezultātā televīzija un radio kļuva par skatuvi, kurā režīms uzturēja draudzīgu un pievilcīgu “demokrātisko” fasādi.

Fujimori režīmam bija diktatoriem raksturīgie centieni izrēķināties ar opozīciju, sevišķi marksistiski noskaņoto. Ne tikai tika izvērstas vardarbīgas militārā kampaņas, bet režīma laikā tika veikta arī Peru nabadzīgāko iedzīvotāju un pamatiedzīvotāju grupu piespiedu sterilizēšana. Tikai tādēļ, ka tie neatbilda iedomai par perfektu kapitālisma sistēmu. Bet neskatoties uz visu šo, un faktu, ka Fuhimori jau kādu laiku ne tikai ir apsūdzēts noziegumos pret cilvēci, bet arī ir ieslodzīts cietumā Čīlē, viņu tāpat atbalsta apmēram puse Peru iedzīvotāju.

Un to pierāda arī fakts, ka viņa meita Keiko Fuhimori ir populāra Peru parlamenta deputāte, aktīva sava tēva aizstāve un jau trīsreiz tikai otrajā kārtā zaudējusi prezidenta vēlēšanās. Latīņamerikas valstis klasiski ir bijušas cīņu vieta starp brīvā tirgus sistēmas aizstāvjiem un marksistiem. Peru stāsts, ņemot vērā Fuhimori, ir tikpat interesants attiecībā uz marksistu politiķiem un to grupām.

Par to intervijā stāsta Peru Katoļu Pontifika universitātes vēsturnieks Havjērs Agilārs.

Peru ir kolorīta valsts visās tās formās. Iekšējie satricinājumi un nesaskaņas ir tās vēstures mantojums un liktenis, acīmredzot