Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet  pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju.

Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas?

Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru.

Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības

Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu.

Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā.

Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi.

Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem

Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas

23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts.

Sankcijas pret vairākiem baltkrievu militārā kompleksa uzņēmumiem un 170 režīma pārstāvjiem bija spēkā līdz 2016. gadam, kad tika atceltas, pamatojoties uz tiesiskās situācijas uzlabošanu Baltkrievijā. Uz to atjaunošanu savienības ārlietu ministrus mudināja Baltkrievijas opozīcijas spēku līdere Svetlana Tihanovska, uzrunājot viņus pirms izšķirošās apspriedes. Sankciju atjaunošanu izgāzusi Kipra, saistot šo soli ar sankcijām pret Turciju, kura veic nelikumīgu gāzes iegulu izpēti tās kontrolētajā Vidusjūras daļā pie Ziemeļkipras. Tomēr ir pamats domāt, ka Nikozijas valdības nozīmīgs motīvs ir īpaši draudzīgas attiecības ar Kremli. Tūlītēju nožēlu par šo situāciju pauduši Lietuvas un Latvijas ārlietu ministri Lins Linkevičs un Edgars Rinkēvičs.

Sagatavoja Eduards Liniņš