Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un žurnālists Andis Sedlenieks. Telefonintervijās dzirdēsit LU asociēto profesoru Tomu Rostoku un bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu.

Jemena

Jemena tās pašreizējās robežās pastāv kopš 1990. gada, kad apvienojās līdz tam neatkarīgās Jemenas Arābu republika jeb Ziemeļjemena un Jemenas Tautas Demokrātiskā republika jeb Dienvidjemena. Līdz tam Dienvidjemenā pastāvēja uz padomju stila sociālismu orientēta valsts, savukārt Ziemeļjemenā – tradicionālajā cilšu aristokrātijas un armijas ietekmē balstīts režīms, kura priekšgalā kopš 1978. gada bija ģenerālis Ali Abdulla Sālihs un viņa klans. Sālihs arī kļuva par apvienotās Jemenas prezidentu. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Ziemeļjemenas galvaspilsēta Sana, ziemeļos dzīvo arī gandrīz ¾ valsts iedzīvotāju. Agrākā Dienvidjemena palika ziemeļu ēnā, un šeit saglabājās separātiskas tendences un zināma nostalģija pēc padomiskās pagātnes. Savukārt ziemeļos kopš 2004. gada pieņēmās spēkā šiītu mazākuma pretošanās kustība, pazīstama ar nosaukumu Huti.

2011. gada „Arābu pavasaris” izbeidza vairāk nekā 30 gadus ilgušo prezidenta Sāliha varas ēru, un pēc gadu ilgas cīņas viņš atkāpās no amata. 2012. gada februārī par valsts vadītāju kļuva līdzšinējais viceprezidents, ģenerālmajors Abdrabuhs Mansūrs Hādi. Būdams acīmredzami vājāks līderis nekā gāztais prezidents, Hādi nespēja atrisināt valstī samilzušās pretrunas. 2014. gadā valdība, mēģinot iegūt aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda, nolēma pārtraukt degvielas cenu dotēšanu. Tas izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās Huti kustība. Par Huti sabiedroto kļuva joprojām ietekmīgais bijušais prezidents Sālihs, kuru atbalstīja daļa armijas un cilšu vadoņu. 2014. gada septembrī Huti kaujiniekiem dažu dienu laikā izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko daļu no galvaspilsētas. 2015. gada februārī prezidents Hādi bēga uz dzimto Dienvidjemenu, kur par viņa pagaidu galvaspilsētu kļuva Adena. Pēc Hādi aicinājuma arābu valstu koalīcijas spēki, kuru kodolu veidoja Saūda Arābijas armija, uzsāka intervenci, palīdzot atvairīt Huti spēku uzbrukumu Adenai. Tomēr arī Saūdu armijai nav pa spēkam sakaut nemierniekus Ziemeļjemenā, kuras lielākā daļa joprojām paliek viņu kontrolē. Cīņā par varu Jemenā iesaistījušās arī teroristiskās organizācijas Alkaida un Daīš, sagrābjot teritorijas Dienvidjemenas vidienē. 2017. gada aprīlī Dienvidjemenas separātistu kustība izveidoja savu Dienvidu Pārejas padomi, kura izvērsa cīņu pret prezidenta Hādi spēkiem un par Dienvidjemenas atdalīšanos. Padomes spēkiem ir izdevies pārņemt savā kontrolē nozīmīgu daļu Dienvidjemenas, tai skaitā Adenu. 2017. gada nogalē bijušais prezidents Abdulla Sālihs mēģināja īstenot noregulējuma plānu, bet tas beidzās ar viņa konfliktu ar Huti kustību, kurā bijušais vadonis zaudēja dzīvību. Šobrīd konflikts Jemenā ir iestrēdzis pata situācijā, kad nevienai no pusēm nav redzamu izredžu uzvarēt un nerimstošā karadarbība sagādā arvien jaunas ciešanas iedzīvotājiem.

ASV un Krievijas līgums

Jau iepriekš raidījumā esam stāstījuši par Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, ko 1987. gadā parakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans un PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Abas puses atbilstoši līgumam iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes ar tuvu darbības rādiusu, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšanu pabeidza 1991. gadā, un pavisam tika iznīcināja teju 30000 raķešu. Taču otrdien ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo  Briselē paziņoja, ka pēc 60 dienām ASV aiziet no Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma ar Krieviju, jo otra puse neievēro līguma nosacījumus.  Krievijas politiķi jau paziņojuši, ka Krievija varētu sākt Eiropā izvietot tuvā un vidējā darbības rādiusa raķetes, ja pēc aiziešanas no kodollīguma līdzīgu soli spertu ASV.

Džordžs Bušs seniors

Pagājušajā piektdienā mūžībā aizgāja 41. ASV prezidents, piecu bērnu tēvs Džordžs Bušs vecākais.

Dzimis 1924.gadā, Bušs jau skolas gados parādīja līdera dotības, ieņemot dažādus amatus akadēmijā. 18 gadu vecumā pieteicies armijā, un no 1942. līdz 1945.gadam viņš dienēja ASV armijā, bijis pilots 2. pasaules karā. 1944. gada 2. septembrī, veicot uzbrukumu Japānas salām, viņa lidmašīnu notrieca. Bušs izdzīvoja, taču zaudēja divus savus biedrus.

Pēc kara Džordžs Bušs vecākais iestājās Jēlas universitātē, kur ieguva grādu ekonomikā. Pēc studijām kopā ar ģimeni pārvācās uz Teksasu un sāka ceļu naftas biznesā, sākumā strādājot par pārdevēju ģimenes drauga uzņēmumā, bet vēlāk piedaloties vairāku firmu dibināšanā.

Politikā Bušs iesaistījās 1963. gadā, kad viņu ievēlēja par Harisas apgabala Republikāņu partijas priekšsēdi. Trīs gadus vēlāk viņu ievēlēja ASV pārstāvju palātā, kur viņš strādāja 2 termiņus. Vēlāk viņš bijis gan ASV vēstnieks ANO, gan Republikāņu nacionālās komitejas priekšsēdis, gan arī vadījis Centrālās izlūkošanas pārvaldi. 1980. gadā viņš zaudēja cīņā par prezidenta kandidāta nomināciju Ronaldam Reiganam, taču kļuva par viņa viceprezidentu.

1989. gadā. pēc diviem Reigana termiņiem prezidenta amatā, Džordžs Bušs vecākais kļuva par Baltā nama saimnieku. Viņa prezidentūra bija sarežģītā laikā - krita Berlīnes mūris, beidzās Aukstais karš, sabruka PSRS un līdz ar to daudzas valstis, tostarp Baltijas valstis, atguva neatkarību. Ne velti Buša vecākā prezidentūrā dominēja ārpolitika, ko vēlāk viņam arī pārmeta amerikāņi. Lai arī Bušs vecākais bija visnotaļ populārs prezidents, ja ņemam vērā aptaujas, tomēr nokļūt prezidenta krēslā uz otro termiņu viņam neizdevās.

Runājot par Bušu, jāpiemin arī politiķu dinastija - Buša vecākā tēvs - Preskots Bušs - bija senators, un arī viņa bērni ir redzami uz politiskās skatuves. Džordžs Bušs jaunākais kļuva par 43. ASV prezidentu, bet Džebs Bušs divreiz bijis Floridas gubernators un 2016. gadā cīnījies par prezidenta krēslu.