Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns.

Lielās piektdienas vienošanās

Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām.

Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību.

Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”.

Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein":

Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai.

Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":
 

Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte. 

Krievijas „suverēnais internets”

Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.”

Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko:

Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.”

Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami.

Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu.

A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs.

Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents?

A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika.

Parlamenta vēlēšanas Somijā

Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu,

tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process.

Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:

     Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu.

Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.

Par Lielās piektdienas vienošanos runā:
Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael
Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein