Latviešu tautas atmoda - tās ir trīs atšķirīgas, bet ideoloģiski radniecīgas latviešu nacionālās kustības. Pirmā atmoda bija jaunlatviešu vadīta kustība 19. gadsimta vidū, kas vainagojās ar Pirmajiem vispārīgajiem Dziedāšanas svētkiem Rīgā 1873. gadā.

Otrā atmoda bija kustība, kas noveda pie Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā. Terminu "Atmoda" ieviesa latviešu publicists, rakstnieks un vēsturnieks Ernests Blanks. Viņš arī bija pirmais, kas 1917. gada jūlijā formulēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts.

Trešā atmoda bija kustība, kuras rezultātā mēs atguvām neatkarību 1991. gadā. Un vienmēr - no pirmās līdz trešajai atmodai - mums blakus bija dziesma.

Liekas - vēl vakar - roku rokā, plecu pie pleca kopā ar igauņiem un lietuviešiem stāvējām kopīgajā vienotības ceļā. Izrādās - kā viens mirklis aizritējuši jau 25 gadi. No tiem laikiem palikušas atmiņas un - dziesmas, jo tieši dziesmām ir vara vienot cilvēkus gan priekos, gan bēdās.

Jau Auseklis teica, ka dziesmu vara aizdzina karus un tautu izglāba dziesmu gars. Latviešiem dziesma ir arī vairogs, bruņas un vienīgais ierocis. Varbūt ar "Vairogiem" viss arī sākās, vēl ilgi pirms trešās tautas atmodas pagājušā gadsimta 80. gados.

Tas bija 1972. gads, kad pirmo reizi Liepājas pilsētas estrādes kolektīvu skatē Dzelzceļnieku kultūras namā izskanēja Jura Pavītola dziesma "Vairogi" ar Vitauta Ļūdēna vārdiem.

Cilvēki piecēlās kājās un visi kopā dziedāja: "Ir latviešu tauta - akmens, māls un smilts." Mēs jau bijām beiguši spēlēt, bet publika tik dziedāja un dziedāja. Tā bija ellīgi vienojoša sajūta,.- tā šodien atceras Pavītols.

Vairogi bija tiem laikiem neticama nacionālpatriotiska himna, kura arī vēlākos "Līvu" laikos tikai vairoja grupas nepakļāvības oreolu. Sākumā pat bija doma par grupas nosaukumu izvēlēties "Vairogus". Kad Juris Pavītols nodibināja "Līvus", viņš atļāvās rakstīt dziesmas, kurām tekstu dēļ nebija ilgs mūžs.