Iekšzemes kopprodukta izteiksmē Krievijas ekonomiku nebūt nevarētu nostādīt tuvumā pasaules līderiem. Tomēr politiski un militāri Kremlim izdodas būt par nozīmīgu spēlētāju globālajā arēnā. Tas manāms arī Krievijas radītās drošības krīzes laikā, kad pastāvīgi tiek runāts par manipulācijām ar gāzes piegādēm Eiropai un tiek draudēts ar liela karaspēka sapulcēšanu pie Ukrainas robežām. Kāda un cik liela ir Krievijas ekonomika?

Krievijas ekonomikas šobrīd ierindojas 11.vietā pasaulē. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 10 000 ASV dolāru. Tikmēr pasaules lielākajai ekonomikai – ASV teju 60 000 uz iedzīvotāju. Tālu priekšā ir arī Vācijas lielākā ekonomika Vācija, kur IKP uz iedzīvotāju ir teju 45 000 dolāru. Priekšā arī Itālija, Francija un Lielbritānija. Aģentūra „Bloomberg” paredz, ka ekonomiskās izaugsmes temps palēnināsies no vairāk nekā 4% pagājušajā gadā, līdz aptuveni 2%. Starptautiskais Valūtas fonds ir nedaudz optimistiskāks, paredzot nepilnu 3% izaugsmi. Pandēmijas laika atbalsts un naudas izdale, tostarp, veterāniem un pensionāriem ir palielinājuši mājsaimniecību ienākumus, taču pagājušā gada beigās krievu reāli rīcībā esošie ienākumi joprojām bija zemāki par tiem rādītājiem, kādi tie bija pirms Krimas aneksijas 2014.gadā. Vājš rublis un inflācija šīs problēmas pastiprina. Kremļa radītā drošības krīze svārsta un negatīvi ietekmē arī Krievijas akciju tirgu un tas vērojams jau pēdējos divus mēnešus, skaidro bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Vairākus gadus Putins pavadījis gatavojoties ekonomiskam triecienam. Kremlis ir koncentrējies uz finanšu barikāžu celšanu, makroekonomiskās disciplīnas ieviešanu un atradināšanos no ASV dolāra. Pat tad, kad Covid-19 pandēmijas dēļ mājsaimniecības izjuta lielu spiedienu, Maskava budžetu turēja ciešā satvērienā. Pašreiz Krievijai ir salīdzinoši neliels parādu slogs, kā arī iespaidīgas starptautiskās rezerves gandrīz 640 miljardu dolāru apmērā un fiskālais spilvens. Pašpietiekamība ir uzlabojusies. Grūti gan novērtēt, vai tā ir tik liela, lai pietiekami pasargātu Krieviju sankciju gadījumā, atzīst Čikāgas Universitātes profesors un Maskavas Augstākās ekonomikas skolas viesprofesors Konstantīns Soņins.

Produktivitāte un izaugsme tiek upurēta stabilitātes un režīma saglabāšanai. Pievienojot pastāvīgo atkarību no naftas un gāzes, kā arī sliktu demogrāfisko stāvokli, ievainojamība kļūst vēl izteiktāka. Krievija diezgan ievērojami investē aizsardzībā, kas nozīmē centralizāciju, lielus ietaupījumus un zemas investīcijas nākotnē. Tiek arī atbalstīti lieli valsts uzņēmumi, kas izspiež konkurenci un veicina resursu nepareizu sadali. Savukārt ārvalstu tiešās investīcijas ir nelielas. Krievijas ekonomikas pētnieks Ričards Konolijs šo politiku dēvē par „kalašņikova ekonomiku”, kas vispirms celta izturībai, nevis veiktspējai, kur valsts neveicina stimulu, bet drīzāk darbojas kā kavēklis. Pētniecības un attīstības izdevumi, piemēram, veido tikai 1% no ekonomiskās produkcijas. Krievijas tehnoloģiskā inovācija atpaliek no OECD konkurentiem.

Valsts ekonomikas lielums ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka tās militāro un politisko nozīmi pasaulē. Tiesa, lai gan Krievijas ekonomika nebūt nav milzīga un ar gana pietiekamām problēmām, Kremlim ir izdevies uzturēt savas pozīcijas globālajā arēnā kā būtiskam militāram un politiskam spēlētājam. Izveidojot drošības krīzi Eiropā, Kremlim ir iespēja atturēt vai ietekmēt Eiropu arī ar gāzes piegādēm.

Aptuveni 40% no Eiropā ienākošās gāzes piegādā tieši Krievijas uzņēmums „Gazprom”. Lai gan cenas un pieprasījums kāpj, pēdējā pusgada laikā „Gazprom” piegādājis mazāk gāzes, nekā noteikts līgumos. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena uzsvērusi, ka Eiropas vēršanās pie partneriem un piegāžu nodrošināšana no citiem avotiem ļauj teikt, ka šo ziemu Eiropa var iztikt bez Krievijas gāzes, ja tā nolemj piegādes pilnībā pārtraukt. Taču arī Krievijai Eiropa ir vajadzīga, jo tā ir Maskavas galvenais tirdzniecības partneris un līdz šim lielākais gāzes tirgus. Krievija meklē citus gāzes noieta avotus, tādēļ nesen ar Ķīnu parakstīja vienošanos ar Ķīnu par 30 gadus ilgām gāzes piegādēm Pekinai pa jaunu cauruļvadu. Krievija joprojām ir atkarīga no naftas un gāzes, kas pēdējos gados veidoja gandrīz 20% no IKP, aptuveni 40% no federālajiem ieņēmumiem un lielāku daļu eksporta. Kopumā Krievijas eksportā dominē ne tikai jau pieminētā nafta un gāze, bet arī kodolenerģija, ieroči un graudi.

Kā aģentūrai „Bloomberg” norādījusi Marija Šagina, sankciju eksperte un Somijas Starptautisko attiecību institūta nerezidējošā pētniece, Eiropa nenovērtē savas spējas, koncentrējoties tikai uz savu vājumu un neņemot vērā pašas Krievijas ievainojamību. Krievijas ievainojamību varētu mazināt Ķīna, tomēr jebkādas būtiskas izmaiņas eksportā būtu lēnas, un Pekina smagi strādājusi, lai dažādotu savu energoapgādi. Tāpat Ķīnas uzņēmumi un jo īpaši to bankas ir skeptiski noskaņoti pret atdevi Krievijā un piesardzīgi no sapīšanās ASV sankcijās.